„Kartupeļu opera”? Tas ir jāredz! Saruna ar režisori Margo Zālīti

„Kartupeļu opera”? Tas ir jāredz! Saruna ar režisori Margo Zālīti
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
22-11-2014 A+ A-
Kad operas režisore Margo Zālīte draugiem Berlīnē stāstījusi, ka šoruden debitē Latvijas Nacionālajā operā (LNO) ar „Rigoleto” un „Kartupeļu operu”, fakts par apjomīgo Verdi klasiskā darba iestudējumu uz lielās skatuves paslīdējis garām gluži nepamanīts, bet ideja par kartupeļa stāstu bērniem izraisījusi neviltotu interesi? „„Kartupeļu opera”? Ko? Kas tas ir? Tas IR jāredz!”

„Kartupeļu opera” LNO pirmizrādi piedzīvos 24. novembrī, piedāvājot neparasti cilvēcīgu stāstu par mazā Kartupelēna ceļojumu gan vēsturiskā, gan ģeogrāfiskā aspektā no Andu kalniem līdz ar spāņu iekarotājiem uz Eiropu līdz Latvijas tīrumiem. Ar režisori Margo Zālīti tiekamies īsi pirms pirmizrādes, lai parunātu gan par operu, gan to, kā uz Rīgas Baltā nama jumta varētu iekopt kartupeļu lauku un ko nozīmē veidot izrādi bērniem.

Kāda režisore tu esi? Tāda, kas vēl pēdējā brīdī kaut ko maina, pārveido un tur visus uz naža asmens. Vai arī viss jau ir tik skaidrs, ka vari pat iedot pirms pirmizrādes brīvdienu?

Mūzikas teātrī vispār nedrīkst māksliniekus satraukt – īpaši pirms pirmizrādes. Manuprāt, tas ir absolūti pretēji salīdzinājumā ar runas teātri, kur aktierim pēc iespējas vairāk atņem viņa drošības spilvenus, iztukšo, līdz tēls tiek radīts no jauna. Mūzikas teātrī ir tik daudz nedrošības faktoru, ka režisoram ir jārada drošības sajūta, pat ja nevienam tās nav. Tieši tāpēc cenšos strādāt konsekventi – ja mēs kaut ko ar māksliniekiem sarunājam, tad pie tā arī turamies. Man ir diezgan skaidrs mērķis, ko gribu redzēt uz skatuves, bet arī dodu dziedātājiem pašizpausmes telpu.

Tā mēs strādājam – man ir izveidots šis konsekventais izrādes skelets, uz kura kopīgi liekam klāt dažādus slāņus.

Arī pēc pirmizrādes darbs turpināsies, būs vēl mēģinājumi, jo izrāde ceļos pa citām koncertzālēm – no Latvijas Nacionālās operas uz koncertzāli „Rīga”, tad Vidzemes koncertzālē „Cēsis” un Latgales vēstniecībā „Gors”. Jauna telpa prasa iedzīvošanos, jāsajūt ir ne tikai akustika, bet arī telpas aura.

Izrādē iesaistīti arī bērni – Rīgas Doma kora skolas audzēkņi, kas noteikti arī maina iestudējuma veidošanas taktiku. Turklāt šī ir tava pirmā pieredze ar bērnu iestudējumu.

Man sajūta un pārliecība par darbu ar bērniem ir ļoti sena. Pirmkārt, no mazām dienām pati esmu piedalījusies dažādos bērnu ansambļos un koros. Otrkārt, mani vienmēr ārkārtīgi interesējusi bērnu mūzika. Arī pati esmu komponējusi bērnu dziesmas jau pusaudža vecumā, un man arvien vēl patīk to klusībā darīt. Tas ir tāds leģitimizēts naivisma akts – vari būt patiesi naivs, netiec vērtēts pēc pieaugušo mūzikas parametriem un vari nepārtraukti priecāties. Bērnu mūzika ir tik nesoša..., pozitīvās harmonijas..., drīkst atkārtoties.

Treškārt, man ir liela mīlestība uz labām multiplikācijas filmām, es tiešām ik dienu varu noskatīties kādu labu bērnu filmu. Piemēram, „Pixar” vai kādu citu kvalitatīvu darbu, arī underground animāciju. Respektīvi, mīlestība pret bērnu tēmām un iekšējā gatavība man ir sena.

Viens no maniem lielākajiem sapņiem – pēc tam, kad man jau būs bijuši daudzi veiksmīgi operas projekti, visus savus honorārus ieguldīt bērnu mūzikas pansijā, kur varētu mācīties spēlēt instrumentus un dziedāt. Un, piemēram, atbrauc Elīna Garanča un uzdāvina savas meistarklases, tad Andrejs Žagars – māca uzstāšanās prasmi. Bet es kā hercogiene šajā mazajā, bērniem domātajā villā... [smejas – red.].

„Kartupeļu operā” piedalās 67 meitenes no Rīgas Doma kora skolas, piektās līdz devītās klases audzēknes. Tas ir pats labākais vecums. Tajā arī sevi visspilgtāk atceros no bērnības.

Viņas ir ļoti talantīgas, uz šīm meitenēm skatoties, sevī domāju – tad, lūk, kur aug tās nākamās Opolais un Garančas.

Tās nav vidusmēra meitenes, viņām jau no dabas ir ļoti daudz dots. Viņās, protams, vēl ir daudz spītības, jāiemācās tikt galā ar savām talanta strāvām un valdīt savu enerģiju.

Iedomājies, gandrīz 70 skuķi... Un viņām ir viedoklis, viņas ir mākslinieces... Ej nu noklusini! Pirmās trīs dienas mums bija mēģinājumi bez Airas [Aira Birziņa, diriģente, kora „Tiara” vadītāja – red.], un es vēl ar meitenēm nebiju iepazīstināta. Mēs uzreiz „bliezām” – mācījāmies kustības, iestudējām, būvējām savstarpējo saprašanos. Un izveidojās labs kontakts ar viņām.

Man patīk strādāt ar lielām cilvēku grupām. Ar kori drusku ir tā sajūta kā ar lauvu krātiņā – ja laikus nenokontrolēsi, tas ar lielāko baudu uzklups tev no mugurpuses. Daba tāda! Taču nedrīkst arī pārāk daudz piespiest pie zemes, tad var zust mākslinieciskā brīvība.

Parasti pirms operas izrādēm esot jāizlasa tās librets. Šoreiz ir tapis pilnīgs jaundarbs par it kā vienkāršu un zināmu tēmu – kartupeļiem. Ko skatītājam par šo iestudējumu vajadzētu zināt?

Librets ir brīnišķīgs. Latvijā šobrīd nav labākas rakstnieces bērniem par Inesi Zanderi. Tas ir fenomenāli, kā viņa spēj atdzīvināt mazo kartupelīti, kā viņa spēj ielikt viņa mutē patiešām transcendentālus vārdus. Idejiski tas ir mazs cilvēciņš, maza būtībiņa.

Inese Zandere spēj šo mazo radībiņu izvest cauri visai šai divu stundu garajai operai, spēj likt tai pieķerties un sekot tās piedzīvojumiem.

Izrādē parādās daudz vēsturisku tēlu, kas varbūt patiešām vispirms ir jāiepazīst. Tāpēc pirms izrādes vajadzētu palasīt libretu.

Inese Zandere veikusi lielus, arheoloģiskas izpētes cienīgus pētījumus. Neviens no tēliem operā nav nejaušs.

Piemēram, izrādē parādās senatnes pētnieks. Varbūt rodas jautājums – kāpēc? Izrādās, kad Eiropā sāka stādīt kartupeļus, tīrumus sāka rakt dziļāk, nekā sējot labību, un atklājās seni kultūrslāņi, sākās izrakumi. Tāpēc mums ir senatnes pētnieks – Kalvis Kalniņš, kurš dzied: „Kartupelis, mans labākais draugs!” Tāpat izrādē ir Francijas galms, kas sākumā atraida kartupeļus, jo tie ir briesmekļi, kas savā valodā pielūdz senos Andu kalnu dievus. Tomēr beigās tie galmā tiek pieņemti. Ir hercogs Jēkabs, ar kuru kartupeļi atceļo uz Latviju.

Tas ir ne tikai stāsts par kartupeli, bet vēsturisks pārskats. Sākotnējā ideja bija veidot šo kā izrādi – lekciju, tomēr, pateicoties Inesei Zanderei, radies patiešām emocionāls stāsts.

Tu zini operas „drēbi” arī citās valstīs. Stāsts par kartupeli varētu būt interesants arī bērniem ārpus Latvijas?

Goda vārds, neesmu dzirdējusi, ka kaut kas līdzīgs jebkad kaut kur būtu radīts. Tas ir kaut kas tik vienkāršs un interesants reizē. Kad stāstīju draugiem par nākotnes plāniem – iestudēju Latvijā „Rigoleto” un pēc tam uzreiz „Kartupeļu operu”..., un patiešām nevienu neinteresēja tas „Rigoleto”. Visi uzreiz – ko? „Kartupeļu operu”? Tas ir jāredz! Šis kartupeļa stāsts ir tik dzīvelīgs, veselīgs, ar humoru. Noteikti šo darbu varētu konvertēt arī citu valstu bērniem. Smagākais ir menedžmenta jautājums. Opera ir visdārgākā mākslas forma, kur pat ar vispieticīgāko budžetu katrs vakars maksā tūkstošus.

Es pati noteikti gribētu vēlreiz iestudēt šo operu ar lielu kostīmu un rekvizītu budžetu kādā no lielajiem Eiropas teātriem.

Droši vien esi dzirdējusi, ka „Kartupeļu operas” projektā bija arī akcija, kurā bērni visā Latvijā audzēja puķu podā kartupeli. Projekts aicināja pētīt, izzināt šo augu un, protams, arī domāt par nākotnes perspektīvām, urbanizācijai ejot plašumā. Ko tu domā par šādu nākotnes vīziju – kartupelis podiņā?

Skatos diezgan reālistiski uz nākotni un pārapdzīvotību. Domāju, ka nākotnē kartupeļu lauki uz jumtiem – tas ir reāli. It sevišķi pie mums. Naktis te ir garas, un kartupeļi ir nakteņi, viņiem jāaug naktī. Tepat uz Nacionālās operas jumta un terases ierīkot kartupeļu laukus [smejas – red]. Mums gan tik drīz pārapdzīvotība nedraud, bet mēs varētu jau laikus sagatavot jumtus un tirgot šo pārapdzīvoto zemju cilvēkiem. Varētu būt arī kartupeļu nodoklis.

„Rigoleto” un „Kartupeļu opera” ir tava debija Latvijas Nacionālajā operā, kas, neskatoties ne uz ko, ir saglabājis cēla un nesatricināma kultūras tempļa tēlu. Ko tev nozīmē Baltais nams?

Tas ir kā dzīvot sapnī. Es jūtos vislaimīgākā savā mūžā. To nevar salīdzināt ar nevienu citu profesionālo sapni. Tam ir milzīga emocionālā vērtība – te saproti visus mentālos līmeņus, saproti, ja cilvēks klusē, kāpēc klusē un ko domā.

Kas būtu nākamais, ko no tevis varētu gaidīt Latvijas Nacionālajā operā?

Režisorus parasti uzaicina. Protams, ka var nākt ar gatavām idejām, bet parasti režisors ir viens no pēdējiem, ko pieaicina izrādei. Vispirms izvēlas skatuves zvaigznes – jo lielāks operas nams, jo lielākas zvaigznes. Tad meklē režisoru, kurš ar tiem „stāriem” varētu tikt galā.

Tomēr, kas ir tavi sapņu iestudējumi?

Pučīni „Turandota” un... Jā, varētu sākt ar „Turandotu”. Vispār Musorgska „Boriss Godunovs” man arī patīk. Visas „lielās”, pilnīgi neiespējamās operas. Un vēl es gribētu Olimpisko spēļu ceremoniju iestudēt...

1 komentāri

Daira

23.11.2014 11:18

Kā vēlētos redzēt šo operu?