Attiecību un dzīvošanas kultūra. Gundega Laiviņa un „Ceļu karte”

Attiecību un dzīvošanas kultūra. Gundega Laiviņa un „Ceļu karte”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Gundega Laiviņa filmas „Pāri ceļiem un upei” pirmizrādē
„Kā sākām Centrāltirgū, Gaļas paviljonā ar 30 pārdevējiem, krāvējiem un gaļas izcirtējiem, tā decembrī beidzam ar 100 rīdziniekiem uz VEF Kultūras pils skatuves,” saka Gundega Laiviņa, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore un „Rīga 2014” programmas tematiskās līnijas „Ceļu karte” kuratore. Šī tematiskā līnija meklēja kultūru ārpus Rīgas centra, veda notikumus uz Rīgas apkaimēm un kā unikālu mākslas darbu novērtēja ikvienu rīdzinieku Bolderājā, Sarkandaugavā, Ziepniekkalnā un citur.

Savukārt vēl decembrī ir gaidāma noslēdzošā laikmetīgā teātra programmas forte forte izrāde „100% Rīga”, ko, sadarbojoties ar Berlīnes kolektīvu „Rimini Protokoll”, rīko Latvijas Jaunā teātra institūts. Līdz ar izrādi notiks arī starptautisks forums „100% City”. Mūsu saruna notiek laikā, kad rit šo izrāžu pēdējie sagatavošanas darbi, bet „Rīga 2014” programmā priekšā vēl lielie kino notikumi – Rīgas Starptautiskais kino festivāls un Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšana.

Kādi ir pirmie secinājumi par šo kultūras galvaspilsētas laiku īsi pirms gadu mijas?

Šobrīd vēl ir grūti pateikt, – tas ir noticis vai nav, bet es redzētu jēgu šim gadam, ja sabiedrības acīs kultūras vērtība būtu pieaugusi. Ja kultūra vairs netiktu apspriesta kategorijās – mēs varam bez tās iztikt vai nevaram. To, visticamāk, varēs izmērīt vēl pēc kāda laika. Vērtību reanimēšanai ir vajadzīgs laiks.

Kopumā, manuprāt, retorika par kultūras nelietderību un bezjēdzīgumu ir mazinājusies jau tagad. Bija brīdis, kad šādi apgalvojumi parādījās atkal un atkal, un tas bija ļoti nomācoši. Sakot, – kultūra, es domāju ne tikai mākslas pasākumus, bet arī dzīvošanas un attiecību kultūru.

Vai vari jau novērtēt padarīto un, iespējams, arī nepadarīto?

Ja konkrētāk runājam par to, kas ir un kas nav izdarīts, tad sāpīgākā tēma ir kultūras telpa, infrastruktūra, kas šo gadu laikā netika pilnveidota. Tam ir daudz un dažādu iemeslu, ne tikai finansiālais. Esam atvēruši vienu jaunu namu – Stūra māju, taču tā ir ļoti specifiska vieta ļoti sliktā stāvoklī. Tas nav ieguldījums kopējās kultūras infrastruktūras attīstībā.

Mēs labi zinām piemērus, kad kultūras galvaspilsētas statuss ir kalpojis kā katalizators jaunu kultūras un daudzfunkcionālu ēku celtniecībai. Mums šādu iespēju nebija ierobežotā finansējuma dēļ, nebija pat tādas izvēles, tomēr par vietām, kur notikt kultūras pasākumiem, bija jādomā stratēģiski, laikus, politiskā līmenī!

Pozitīvi, ka kultūras fiziskā telpa ir paplašinājusies, ja mēs skatāmies ģeogrāfiskā griezumā – centrs vairs nav vienīgā vieta kultūrai un mākslai. Tomēr minēto iemeslu dēļ tam joprojām ir sezonāls raksturs. Arī šogad lielākā daļa apkaimju pasākumu notika vasarā, kad ir iespējams atrasties ārā. Tam ir arī pozitīvā puse, jo šis gads jaunā kvalitātē attīstīja vides mākslu, mākslu publiskajā telpā, arī pašu publisko telpu. Nu klāt ir ziema, un aktivitātes apkaimēs ir pieklusušas, bet es nedomāju, ka ir rimusi cilvēku apetīte.

Labi bija tas, ka 2014. gadā ikvienam bija izvēle teju katru dienu apmeklēt kaut ko kvalitatīvu. Tā Rīgā iepriekš nav bijis! Aktīva darbošanās notika visos līmeņos, un vienā brīdī „dari pats” jeb DIY līmenis un tā sauktā augstā māksla satikās, saplūda kaut kādā vienotā lietā, ko es sauktu par pilsētvides un dzīves kvalitāti. Lietas vairs nenotika paralēlos līmeņos, starp kuriem saruna šķiet neiespējama.

Nevar nepamanīt, ka šā gada laikā Rīga ir mainījusies. Tā sāk līdzināties normālai Eiropas galvaspilsētai ar adekvātu kultūras un mākslas dzīvi. Rīgā tas ir kaut kas jauns. Svarīgi būtu šo līmeni uzturēt.

No kā tas, tavuprāt, ir atkarīgs?

Tas ļoti lielā mērā ir naudas jautājums. Bet arī – mūsu rakstura lieta. Mēs saņemamies tad, kad kaut kas kādam ir jāpierāda. Ja mums nebūtu šā kultūras galvaspilsētas goda un sloga reizē, vai saņemtos izdarīt ar tikpat lielu atbildību? Tā nebija gluži ikdienišķa izvēle. Mums izdevās, jo „ieslēdzās” pienākuma sajūta, vēlēšanās sevi apliecināt un bija pieejami salīdzinoši lieli resursi. Es ceru, ka tas pārvērtīsies ikdienas nepieciešamībā, dabiskā un nepārejošā atbildības sajūtā, kas nav atkarīga no ārējiem apstākļiem vai statusa.

Gada sākumā savas tematiskās līnijas pieteikumā raksti, ka vēlies radīt jaunu Rīgas portretu, kas būtu intīms, laikmetīgs un daudzveidīgs. Kāds ir šobrīd šis Rīgas portrets, cik daudz tas saskan ar sākotnēji tevis iecerēto?

Man pašai Rīgas portrets noteikti ir ieguvis jaunus vaibstus. Sākotnējā iecere ir izdevusies. Bet tas ir atkarīgs no katra individuāli. Manuprāt, bija pietiekami daudz iespēju ikvienam iepazīt, ieraudzīt pilsētu pamatīgāk, dziļāk. „Rimini Protokoll” projektā „100% Rīga” piedalās kāda sieviete no Daugavgrīvas. Viņa mums stāstīja, ka šogad gida pavadībā apceļojusi vairākus Rīgas rajonus, un viņai tas ir kļuvis par gada emocionālāko notikumu. „Ceļu kartes” notikumi noteikti ir rosinājuši jaunas satikšanās. Spilgts piemērs – „Piena svētki” Ziemeļblāzmā, kur Vecmīlgrāvis satikās ar Centra „zelta jaunatni”. Savukārt filmu sērija „Pāri ceļiem un upei” atklāja parastos rīdziniekus, ļoti interesantus un daudzveidīgus cilvēkus.

Citās tematiskajās līnijās bija tevis vadītā Latvijas Jaunā teātra institūta veidotie pasākumi, laikmetīgā teātra programmas forte forte viesizrādes, projekti „Deja iziet pilsētā” un „Dejas diena tavā darbā”, „Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu Melnais tirgus”. Kāda ir bijusi LJTI sezona Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā?

Sezona bija bieza, intensīva un laba. Mēs sapratām, cik daudz varam izdarīt, ja mums ir nauda – adekvāts un stabils finansējums un iespēja plānot laikus. „Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu Melnais tirgus”, kas notika aprīlī, vai „100% Rīga”, kas gaidāms decembrī, ir pasākumi, kuru sagatavošanai aiziet vismaz gads. Tas ir milzīgs darbs, bet arī ļoti liels gandarījums. Tie ir vērtīgi projekti, jo pilnībā maina skatītāja un mākslinieka attiecības, atklāj jaunu veidu, kā pieredzēt mākslu.

To pašu noteikti teiks arī pārējās profesionālās kultūras un mākslas organizācijas. Piemēram, muzeji, kuri varēja laikus saplānot ļoti labas izstādes.

Kas tevi pašu personiski visvairāk iepriecinājis un uzrunājis kā skatītāju un rīdzinieci Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā?

No lielajiem pasākumiem tas laikam bija Marisa Jansona un Bavārijas Simfoniskā orķestra koncerts. Esmu pateicīga, ka man bija iespēja ko tādu piedzīvot. Tomēr vēl vērtīgāki man personīgi bija tie mazie un gandrīz neredzamie notikumi – tikšanās ar māksliniekiem, dažādas lekcijas, sarunas. Iespēja Rīgā satikt talantīgus un dāsnus cilvēkus no visas pasaules, kuri gatavi dalīties savā pieredzē un pasaules izjūtā. Tas notika gan „Rīgas Fotomēneša”, gan Vijas Celmiņas izstādes laikā, gan projektā „Rīgas paš | portreti”, konferencē par Alvja Hermaņa teātri un citur. Man personīgi pat vērtīgāka par pašu filmu „Pāri ceļiem un upei” bija saruna ar režisoriem un antropologiem pirms pirmizrādes.

Jau minēji, ka šie satikšanās un izglītošanās pasākumi ir bijuši samērā nelieli. Iespējams, šī saruna un diskusija ar māksliniekiem mums vēl ir jāmācās. Varbūt tas ir mentalitātes jautājums, varbūt vēl šāda tiešā saruna ar mākslu mums nav tik pierasta?

Piemēram, Francijā reizēm šķiet, ka pats mākslas darbs skatītāju interesē daudz mazāk par iespēju izteikties. Pēc izrādes paliek pilna zāle, katram ir ko teikt. Mums ir cita mentalitāte. Bet tas lēnām mainās. No otras puses, ļoti labi saprotu ikvienu, kurš pēc izrādes, koncerta vai filmas noskatīšanās vēlas mazliet klusuma.

Kad Rīgā bija Alēns Platēls un viņa dejotāji, mēs daudz diskutējām par sarunu ar skatītājiem pēc izrādes. Es teicu, ka Rīgā tas īsti nestrādās, taču nolēmām pamēģināt. Pēc izrādes zālē uz sarunu palika vairāki desmiti cilvēku, tā ilga vairāk nekā stundu un izvērtās par ļoti interesantu, emocionālu un jēgpilnu notikumu. Mākslinieki bija priecīgi un uz izrādes plakāta, kas palicis pie sienas mūsu birojā, uzrakstīja, ka priecājas par to, ka aizsākuši Rīgā sarunāšanās kultūru.

Vai esi pamanījusi, ka Rīgas daudzveidības izpētē ir sākušies jau pilnīgi neatkarīgi no „Ceļu kartes” procesi. Sākot ar žurnālu īpašiem pielikumiem un beidzot ar vietējo apkaimju biedrību dibināšanu un aktivitātēm?

Manuprāt, tas ir sniega bumbas efekts. Es nezinu, kas bija pirmais – „Rīga 2014” programma vai kaut kas cits, bet apkaimju kustība ir sākusies. Un man, atklāti sakot, būtiskāk par to, vai kāds apkaimju pasākums ir vai nav „Rīga 2014” oficiālajā programmā, ir fakts, ka tas notiek.

Aizsācies ir ļoti daudz jauna. Vai tas turpināsies? Vai sistēma, kas dotē kultūru, būs pietiekami elastīga, lai uz to reaģētu? Vai tā neizrādīsies tikai šī jau pieminētā pienākuma izjūta, kas zudīs, kad vairs nebūs vajadzības būt labākajai Eiropas kultūras galvaspilsētai šā fakta pastāvēšanas vēsturē? Es ļoti ceru, ka viss turpināsies. Un par dažām apkaimēm zinu, ka tā būs, jo tur ir cilvēki, kuri vairs neapstāsies!

Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas tematiskajā līnijā „Ceļu karte” 2014. gada laikā notika dažādi projekti. „Garā pastaiga”, kas ar izstādēm „Ideālās vecumdienas” un „Kidsroomzoom” piedāvāja dizaina risinājumus gan senioriem, gan bērniem, bet visiem vecumiem noderīgas ir projekta atvērtās vingrotavas dažādās Rīgas apkaimēs. Dažādas fotografēšanas aktivitātes ar iespēju mācīties un pašam kļūt par fotogrāfiju galveno varoni piedāvāja projekti „Rīgas Fotomēnesis” un „Rīgas paš | portreti”, jaunus, paliekošus ielu mākslas darbus Rīgā radīja festivāla „Blank Canvas” dalībnieki, dažādas aktivitātes notika Rīgas apkaimēs, jaunus pilsētvides uzlabojumus ar pašu iedzīvotāju dalību veica „Labas vietas TALKA”, bet „Spēka potes” ietvaros pazīstami mākslinieka radīja jaunus darbus vairākās Rīgas skolās. Laikmetīgo deju kopā ar rīdziniekiem veidoja dažādi pasaulē labi zināmi horeogrāfi projektos „Dejas diena tavā darbā” un „Deja iziet pilsētā”, savukārt projektā „Rīgas kino” visa gada garumā Rīgas apkaimēs notika kino darbnīcas, kur jauniešiem bija iespēja apgūt filmu veidošanas pamatus profesionāļu vadībā. Jauno Rīgas „Dzejas karti” veidoja mākslinieki gan no Rīgas, gan citām Eiropas pilsētām, seši Eiropas dokumentālo filmu režisori veidoja savas īsfilmas par Rīgas apkaimēm, kas pavienotas vienā kino darbā „Pāri ceļiem un upei”, bet „Piena svētki” pameta Rīgas centru un divus lieliskus pilsētas festivālus sarīkoja Ziemeļblāzmā un Lucavsalā. Par šiem un arī citiem „Ceļu kartes” pasākumiem lasi šeit!

0 komentāri

Komentāru nav