Modests Pitrens: Staigājam gluži kā pa trauslu ledu

Modests Pitrens: Staigājam gluži kā pa trauslu ledu
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Diriģents Modests Pitrens
Una Griškeviča
„Kora dalībnieces tiek gaidītas pie ģērbējiem, bet bērnu kora dalībniekus uz skatuves gaida režisors!” otrdienas pusdienlaikā ik pa brīdim Latvijas Nacionālās operas iekšējā translācijā atskan uzstājīgs aicinājums, gatavojoties Artura Maskata operas „Valentīna” pasaules pirmizrādei. Arī izrādes diriģents Modests Pitrens uz sarunāto interviju atnāk ar krietnu novēlošanos, jo aizkavējies kādā svarīgā pirmsizrādes sapulcē.

Kāds jūsu kolēģis teica, ka diriģenta izjūtas pirms pirmizrādes varot salīdzināt ar sievieti, kas gatavojas dzemdībām... To var attiecināt arī uz jums?

Tieši tā. (Domā.) Lai gan, protams, šī izrāde nav ne mans pirmais un arī ne otrais iestudējums, taču es joprojām cenšos mācīties no savām kļūdām. Tomēr nedēļā pirms pašas pirmizrādes mēģinu radīt mierīgu atmosfēru un cenšos panākt, lai tā izplatītos arī orķestrī un radošajā komandā, jo jūtu, ka pašlaik visi ir uzvilkušies, un gan mūziķi, gan solisti atrodas gandrīz vai uz nervu sabrukuma robežas. Ja kāds nejauši uzraus sērkociņu, tas var beigties ar sprādzienu. Šāds stāvoklis ir ļoti bīstams, tādēļ diriģentam jābūt diplomātam un jācenšas ar visām savām ķermeņa molekulām sajust to enerģiju, kas valda orķestrī un uz skatuves, un kaut kādā veidā jācenšas procesu novadīt līdz pirmizrādei. Turklāt tā, lai kulminācija nebūtu pārāk agri, bet viss norisinātos pakāpeniski stundu pa stundai, dramaturģiski vajadzīgajā brīdī sasniedzot augstāko punktu. (Klusē.) Papildu pienākumus uzliek tas, ka šī būs pasaules pirmizrāde, un parasti visas pasaules pirmizrādes ir kopīgs darbs ar autoru – principā tā ir kopprodukcija, ja tā var izteikties.

Es pat teiktu, ka tā zināmā mērā ir kopīga komponēšana, jo gan pirms, gan pēc, gan starp mēģinājumiem kopā ar Arturu Maskatu uzlabojam orķestra partitūru.

Vai nav mazliet par vēlu to darīt dažas dienas pirms pirmizrādes?

Zināt, nekad nav par vēlu. Protams, ideālā gadījumā tas būtu noticis pusgadu pirms pirmizrādes. Jo visu var noteikt pusgadu pirms notikuma, taču tikai tad, kad mūziku dzirdi pats, var sākt lemt, ko ar to visu darīt. Un tas notiek burtiski šajās minūtēs. Taču es domāju, ka viss notiek tā, ka partitūra kļūst arvien izsmalcinātāka, vieglāk spēlējama, sulīgāka.

Šķiet, pirmizrādes preses konferencē jūs teicāt, ka šajā operā esot „pārāk daudz skaistas mūzikas”...

(Smejas.) To es teicu pavisam tiešā nozīmē: Arturs (interviju ar komponistu Arturu Maskatu lasiet šeit) komponē mūziku kā simfoniskajam orķestrim, tādēļ to, ko viņš ir radījis, var spēlēt orķestris viens pats, bez solistiem – kā simfoniju. Un brīžiem tas traucē dziedātājiem; tas traucē sadzirdēt vārdus, kuriem ir liela nozīme. Tādēļ orķestrī dažas balsis nākas „saīsināt”; daži slāņi jāpadara plānāki, lai balss un doma parādītos visā savā skaistumā.

Vai tas ir izdevies?

Jā, jā, tieši ar to pašlaik nodarbojamies.

Atceraties pirmo sarunu, kad Arturs Maskats jums teica, ka ieplānojis rakstīt operu?

Precīzi neatceros tieši to mirkli, taču atminos, ka tas bija aptuveni pirms diviem gadiem, un toreiz viņš teica arī, ka redz mani kā šīs izrādes diriģentu. Tas mani ļoti aizkustināja, jo es zinu, ka Arturs ir ļoti labs komponists. Taču nezināju, ka šis process būs tik grūts, to varu atzīt pavisam godīgi.

Jums pašam interesantāk šķiet strādāt ar grūtiem projektiem?

Protams! Tiesa, apmierināts jūtos arī tad, kad zinu visu partitūru – kā, piemēram, Bizē „Karmenu”. Ir taču 150 gadu garas „Karmenas” izpildīšanas tradīcijas, un visi zina, ko gaidīt, taču tad ir iespēja pārsteigt klausītājus, jo tu zini, ko iespējams izdarīt labāk. No otras puses, tas ne vienmēr ir interesanti – atskaņot jau zināmu mūziku –, kas ir pazīstama un hrestomātiska. 1. decembrī notikušajās „Sarunās pirms pirmizrādes” teicu, ka mēs šajās nedēļās patiesībā staigājam pa plānu ledu, kas tikko sācis parādīties Rīgas kanālā. Ejam pa ledu soli pa solītim un skatāmies – vai ledus mūs turēs vai neturēs. (Smaida.)

Tagad esam jau divu trīs metru attālumā no krasta; vēl neesam ielūzuši, bet ledus visu laiku krakšķ. Manuprāt, ir labi, ka ledus ir plāns, jo tad tu visu laiku it kā atrodies uz robežas. Bet, kad mūziķis atrodas uz robežas, viņš sāk radīt; tad sākas mākslas brīnums! Un man šķiet, ka tas plānais ledus, uz kura atrodamies, šajā brīdī šai konkrētajai mūzikai nāk par labu, jo visi sāk ieklausīties – kas un kā tur būs... Un šis plānais ledus dod iespēju ieraudzīt Atlantīdu, kas ir nogrimusi.

Esat lasījis Valentīnas Freimanes grāmatu „Ardievu, Atlantīda!”?

Neesmu gan, bet saturu, pateicoties šai operai, protams, zinu. Grāmata pagaidām Lietuvā nav tikusi izdota, krieviski arī laikam tā nav tulkota, tādēļ man nav bijusi izdevība to izlasīt. Taču stāsts par Valentīnu Freimani kā par izcilu personību, protams, man liekas aizraujošs. (Domā.) Kad Lietuvā man jautā, kas ir Valentīna Freimane un par ko ir šis stāsts, visiem atbildu, ka mums pašiem ir līdzīga personība – režisore, kurai arī ir teju 90 gadu. Viņa arī ir pārdzīvojusi karu, viņai ir bijis daudz vīriešu, viņa smēķē nepārtraukti... Nu, tāds pilnīgs bohēmas cilvēks. Protams, Valentīna droši vien ir inteliģentāka un nedaudz pieticīgāka nekā mūsu dāma, taču abas ir pietiekami krāsainas, spēcīgas un līdzīgas personības. Un tas mūzikai piešķir tādu centru, uz kā celt visu pārējo. (Domā.) Runājot par šo operu, noteikti ļoti svarīgs ir fons – ka ir holokausts, karš, taču svarīgi ir tas, ka opera nav stāsts ne par karu, ne holokaustu un arī ne par latviešu un ebreju tautas traģēdiju.

Visa operas darbība norisinās uz šo vēsturisko notikumu fona, kurus mēs zinām, par kuriem ir jādomā un kuri jāizprot, taču galvenais stāsts tomēr ir par cilvēku noteiktā vēstures laika posmā un par viņa dzīvi. Vienvārdsakot, opera „Valentīna” ir stāsts par cilvēku un mīlestību. Tas, manuprāt, ir jāuzsver, lai cilvēki nedomātu, ka šis būs ļoti psiholoģiski smags gabals. Jo – opera ir stāsts par cerību, par Atlantīdu, par mazo uguntiņu, kas mūsos deg; par vēlmi dzīvot un radīt, mīlēt un tikt mīlētam.

Uzskatu, ka tas ir šīs Artura Maskata operas galvenais vēstījums. Opera arī beidzas uz šīs nots, un tādēļ tā ir tik emocionāla.

Jūsuprāt, šajā stāstā slēpjas vēl kāds „mesidžs”?

Jā, noteikti – tas ir stāsts par Rīgu, kura bija, ir un būs; par visiem laikmetiem šīs pilsētas dzīvē. Tas ir stāsts par pilsētu ar kolosālu civilizācijas vēsturi, par pašu galveno Baltijas pilsētu; tā ir pilsēta, kurai Baltijas valstīs nav līdzīgu pilsētu. Tāpēc var teikt arī, ka opera „Valentīna” ir himna Rīgai un tajā dzīvojošajiem personāžiem. Arī šis „mesidžs” man šķiet ļoti svarīgs.

Nesen ļoti atzinīgi izteicāties arī par mūsu operdīvu Ingu Kalnu, kura dziedās „Valentīnas” pirmizrādē. Kā ir strādāt kopā ar šādu profesionāli?

Ar Ingu (interviju ar Ingu Kalnu lasiet šeit) kopā esam strādājuši pie Verdi „Rekviēma” iestudējuma, un laikam tā līdz šim ir bijusi mana pirmā un vienīgā tikšanās ar viņu.

Inga ir īsta pērle, personība, profesionāle un ļoti gudra sieviete, kas ir ārkārtīgi svarīgi.

Viņai ir ļoti laba izglītība, dziedātājai ir absolūtā dzirde, un tas dod izteiksmes brīvību – gan muzikālo, gan vārdisko. Šis ir gadījums, kad jūtu, ka, strādājot ar šādu cilvēku, esmu uz viena viļņa; ka es nediktēju, bet kaut ko dodu un kaut ko saņemu pretī. Un jūtu, ka tas ir abpusēji. Šīs sajūtas ir ļoti patīkamas un būtiskas.

Pēc mēģinājuma orķestra mūziķi teica: „Inga pēdējo āriju nodziedāja tā, ka visi raudāja.” Nav grūti strādāt, ja diriģents un orķestris raud?

Zināt, tā ir bijis. Neiegrimšu detaļās, bet reiz raudāju visu operas finālu, un pēc tam koncertmeistare man teica: „Maestro, lūdzu, vairs tā nedariet, jo mēs arī nevaram spēlēt...” (Smaida.) Protams, šādi mirkļi saviļņo, un ir labi, ka saviļņo – tas ir labāk nekā tad, ja solista dziedājums atstāj vienaldzīgu. Taču tajā pašā laikā dziedātājiem ir tāds labs priekšnoteikums – ir jādzied tā, lai raudātu citi, nevis tu. Tātad Inga visu dara profesionāli – viņa pati neraud, bet liek to darīt citiem. (Smejas.) Jo pašam dziedātājam jau arī ir grūti: ja sāks raudāt, tad „noraus” dziedājumu un aizies ciet balss. Tas nav viegli.

Varbūt ir pāragri par to runāt, bet kā jums pašam šķiet – vai piektdien pirmizrādē bērniņš piedzims?

Protams, ka piedzims; viņš dzimst katru minūti. Taču ir pāragri spriest, kāds viņš būs; to uzzināsim tikai piektdien. Bet varbūt svētdien, kad būs otrā izrāde. Arī tas, vai tas būs puisēns vai meitenīte, būs skaidrs piektdien. Pagaidām to vēl nevaru pateikt.

0 komentāri

Komentāru nav