Gundega Repše: Salās es uz brīdi atmaigstu

Gundega Repše: Salās es uz brīdi atmaigstu
F64 . Rakstniece Gundega Repše
Una Griškeviča
Nākamnedēļ Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks atvērta rakstnieces Gundegas Repšes grāmata „Rīgas salas”. „Katra sala būtu pelnījusi savu grāmatu, jo tā (sala) taču ir aplūkojama no visdažādākajiem aspektiem – ģeoloģiskā, vides, antropoloģiskā, kulturālā,” sarunā ar kultūras portālu „Rīga 2014” saka rakstniece.

Kam pateicoties, radās ideja par grāmatu, kas veltīta Rīgas salām, un kā sākās kopprojekts ar fotogrāfu Kasparu Gobu?

Man jau pirms kādiem desmit gadiem bija doma pievērst uzmanību mūsu nenovērtētajiem dārgumiem – salām, kas pamazām, bet vēlāk jau ar tehnokrātiskiem un privātalkatīgiem rāvieniem pārvērtās par necilvēcīgu, baisu vidi. Taču es īsti neatradu idejas fokusu. Neba vienkārši kādu stāstu vai romānu iecelt salā. Turklāt tā būtu tikai viena sala, bet mēs vēl pagaidām esam bagāti. Lūk, tad nāca troksnis ap izsludināto 2014. gadu – Rīgu kā [Eiropas] kultūras galvaspilsētu –, un vecā doma iznira atkal. Vaicāju pēc padoma Gundegai Laiviņai [„Rīga 2014” tematiskās līnijas „Ceļu karte” kuratore – red.], vai ir kāds savdabīgs fotogrāfs, kurš nebildē actiņas un dupšus vien, bet kurš varētu nākt kompānijā, iet ekspedīcijās un tādā garā, netaisītu no sevis lielo mākslinieku, kurš rēķina riepu nobraukuma procentu vai postamentē savu iedomāto ģenialitāti virs kopīgi darāmā darba. Gundega Laiviņa nosauca trīs vārdus, bet es apstājos pie Kaspara (interviju ar Kasparu Gobu lasiet šeit), jo biju šo un to redzējusi, lasījusi un pavisam svaigā atmiņā bija filma „homo.lv” – ļoti daiļrunīga mūsu sabiedrības aizspriedumu vivisekcija. Tad arī tikāmies; izrādījās, ka Kasparam arī salas maisījušās pa sirdi, sitām saujā un gājām uz konkursu.

 

Cik salu jums izdevās apceļot, un vai grāmatā lasāmais teksts būs apraksts, stāsti vai skices; varbūt kāds cits žanrs?

Es pati gadu gadiem esmu vandījusies pa salām vai tām apkaimēm, kas agrāk vēl bija salas, bet tagad saplūdušas vai savienotas ar kontinentu. Man ļoti svarīgi bijis tajos vēl elpojošajos, romantiskajos dabas nostūros mīkstināt savu attieksmi pret Rīgas apmāto urbanizāciju, lietderīguma un patērnieciskuma ideoloģiju.

Salās es uz brīdi atmaigstu. Nē, es nebaroju sīrupainas nostalģijas slāpi pēc kādiem zudušiem laikiem, ko neesmu ne acī redzējusi, bet gan sapņoju par to, kāda Rīga varētu būt. Unikāla ar savām oāzēm – salām, ja tās gudri un tālredzīgi pārvērstu par īpašām, pret vēsturi, vidi un cilvēku saudzīgām teritorijām, kurās katrā no tām varētu būt savs, unikāls attīstības ceļš, īpašs akcents. Dabas ainavas pilsētā – tā taču ir lolojama vērtība. 

Bet noskaņa, atmosfēra, gaismas, smaržas, neierasts skats uz pašu Rīgu – tās jau laikam šodienas cilvēkam ir tādas liekas vaļības. Vajag dragāt un būt vienkāršam. Nianses vispār izzudušas no cilvēku apspriežamo kvalitāšu paletes. Nekas, drīz vairs nebūs problēmu. Zaķusala, Lucavsala – tur noprivatizēts līdz gruntsūdeņiem. Krievu sala pagalam. Neviens zīriņš Šleseram pakaļ nedzied. Osta nīdē laukā Kundziņsalas atlikušo daļu, indē iedzīvotājus, lai tie labprātīgi aizvāktos un netraucētu kapitālam. Naudas vara un rijība aizrullējusi neparocīgās teritorijas.

Kopā ar Kasparu bijām tikai trīs ekspedīcijās, jo mums katram savs piegājiens un, galu galā, profesionālie instrumenti, esam katrs pats sava sala, bet divus gadus intensīvi braukalēju uz savu roku. Mans teksts drīzāk būtu dēvējams par esejām.

Turklāt es koncepciju mainīju, vadoties no izpētītā materiāla apjoma, kas izrādījās reizē milzīgs un reizē nabadzīgs, jo „rakt” patiešām var vairākos virzienos, taču man negribējās ne pārģērbties uz ātro sadiegtā vēsturnieka žaketē, tēlojot baigo speciālistu, ne arī tiražēt dokumentālos stāstus.

Rezultātā es pat pievienoju latviešu literatūras pasāžas par salām – tur parādās Vizma Belševica, Andrejs Upīts, Aleksandrs Čaks, Kārlis Zariņš, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis un citi. Katrā ziņā starp manu romantiski skabargaino, bet elēģisko tekstu un Kaspara tagadnes reālijām ir smilšpapīra berze, kas ir paredzēta jau koncepcijā. Tur, manuprāt, arī izdevuma šarms.

Kas jums pašai, strādājot pie šīs tēmas, bija lielākais pārsteigums; varbūt – atklājums?

Pašas zināšanu niecīgais apjoms, ko steigšus vajadzēja labot, un pārsteigums par cilvēka dabu. Kā arvien. Arī Rīgas ainavas, kas redzamas tikai no Mīlestības salas, ko sasniedzām ar laivu.

Varbūt izkristalizējās arī kāds interesantākais Rīgas salu stāsts?

Nevaru pateikt vienu. Šo divu gadu laikā, protams, sanāca runāties ar saliniekiem vairāk nekā visos līdzšinējos gados kopā, esmu šo un to ierakstījusi, šo un to pierakstījusi, bet cilvēkstāstus no savas puses grāmatā neliku, jo gribēju paturēt salu kā ideju pirmajā plānā. Protams, es meklēju valodas krāšņumus un etimoloģiskas mīklas, jūsmoju, ka, no tiesas, salinieki cilvēkus un viņu rakstura dotumus salīdzina gluži kā senču – zvejnieku laikos – ar zivīm. Nēģagalvas, zuši un treknie sami.

Mīlīgi, ka mangaļsaliešus sauca par roņiem, bet vecmīlgrāviešus – par smilšuzaķiem.

Aizkustinoši, protams, bija 1939. gada peldēšanās noteikumi Daugavas peldvietās – aizliegums spļaut ūdenī vai zemē, kā arī izģērbties vai apģērbties ārpus garderobes.

Vai par šo tēmu – Rīgas salas – vēlāk varētu tapt kāds cits stāsts vai romāns, kura galvenā varoņa prototips būtu salās sastaptie cilvēki?

Nē, es tādā veidā nezogu cilvēku dzīves. Taču identificēšanās ar salu man piemitusi no bērnības – pirmā patstāvīgi izlasītā grāmata bija „Robinsons Krūzo”. Vēlāk par mīļāko grāmatu kļuva Astrīdas Lindgrēnas „Mēs – Sālsvārnassalas vasarnieki”. Un kā kuriozu šovasar atklāju, ka pati esmu pirms divdesmit gadiem uzrakstījusi garstāstu – antiutopiju „Harisma”, kas risinās uz salas, uz kuru tika izsūtīti visi mākslinieki, komponisti, rakstnieki un citi, tirānijas uzskatā – parazīti. Vienbrīd pat pavīdēja doma šo garstāstu pievienot grāmatai, taču tas laikam būtu sarežģījis saprast grāmatas mērķauditoriju.

Joprojām mani fascinē šēru – visvienalga Somijas, Zviedrijas vai Norvēģijas – dzīve.

Būt pašai par sevi, bet kopā. Tā ir atšķirīga parādība no tradicionālā viensētnieciskuma. Ne velti saliniekiem pirmais jautājums no rīta bijis – kāds šodien ūdens, nevis – kāds šodien laiks. Arī Daugava, protams, nemainīgi apbur, pat hipnotizē. Upes stāsti jau būtu citi stāsti. Kas zina...

Esat kādreiz domājusi, ka tagad pastaigā pa Rīgas salām jūs varētu izvadāt savus draugus vai interesentu grupiņas?

Nezinu, man tas vienmēr šķitis ļoti aizdomīgi – likt svešiem cilvēkiem skatīties uz kaut ko ar savām, viszinīga gida, acīm. Literatūrā arī tas notiek, bet lasītājs tomēr grāmatu var aizcirst. Tomēr dažus draugus esmu ņēmusi līdzi savos klejojumos. Tā gan vairāk ir tāda kopīga blenšana, jušana un klusēšana. Lielākā greznība, kāda vien var būt.

0 komentāri

Komentāru nav