Sadziedājušās! Pasaules koru olimpietes „Latvian Voices”

Sadziedājušās! Pasaules koru olimpietes „Latvian Voices”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Laura Jēkabsone un Nora Vītiņa
Otrdien, 28. maijā, Rīgas Doma baznīcā Latvijā būs tā retā iespēja dzirdēt vokālo grupu „Latvian Voices” – septiņu meiteņu apvienību, kas izpelnījusies starptautisku atzinību un zelta medaļu Pasaules koru olimpiādē. Viņas visas septiņas ir arī 2014. gada Pasaules koru olimpiādes vēstneses, kuras aicinās dziedātājus no visas pasaules vienoties kopīgā dziesmā Rīgā.

Rīgas Doma dārzā uz soliņa norisinās saruna ar divām no „Latvian Voices” dalībniecēmLauru Jēkabsoni un Noru Vītiņu. Mazliet pat bail iedomāties, rakstveidā varētu tapt šī saruna, ja uz tikšanos būtu ieradušās visas septiņas. Nopietni stāsti un sapņi mijas ar smiešanos, vienai otras papildināšanu un draudzīgiem jokiem, ka beigās vairs nevar izšķirt, ko kura teikusi. Sadziedājušās! Labas draudzenes un veiklas komandas spēlētājasPasaules koru olimpietes „Latvian Voices”.

Mēs zinām, kas ir Dziesmu svētki, bet
ko nozīmē Pasaules koru olimpiāde?

Laura: Pasaules koru olimpiāde ir pasākums, kurā vārda vistiešākajā nozīmē notiek tautu draudzība. Tajā satiekas cilvēki no visas pasaules – koristi, kas jau tāpat veido ļoti draudzīgu un radošu vidi.

Savukārt mums nepārprotami bijusi viena no lielākajām auditorijām, kuras klātbūtnē esam uzstājušās. Mēs nekad neaizmirsīsim to mirkli, kad 20 000 cilvēku klātbūtnē izdzirdējām to, ka čempiones un zelta medaļas ieguvējas ir „Latvian Voices”... Skan mūsu valsts himna, visi stāv kājās, un tiek pacelts Latvijas karogs!

Šādām situācijām jums ir ļoti pateicīgs nosaukums – „Latvian Voices”. Uzreiz ir skaidrs, kas jūs esat.


Nora:
Pirmsākumos ļoti baidījāmies no šā nosaukuma. Tāpēc, ka tas uzliek pienākumu noturēt līmeni, zem kura tu vienkārši nedrīksti nolaisties. Ir jādomā arī ārpus skatuves, ko drīksti darīt un ko ne. Tagad pamazām man un, domāju, arī katrai no grupas meitenēm šis nosaukums sāk sevi attaisnot, dod milzīgu iekšējo lepnumu.

Ir pagājis gandrīz gads kopš Pasaules koru olimpiādes. Kādi ir bijuši reālie ieguvumi pēc šā triumfa mirkļa?


Nora:
Viennozīmīgi ieguvumi ir... Tie ir gan koncertpiedāvājumi, gan festivāli, kas nu jau vairāk ir ārpus Eiropas.

Laura:
Pasaules koru olimpiādē Sinsinati mums vairāk sanāca satikties ne tik daudz ar Eiropas, ar citu kontinentu pārstāvjiem. Šovasar atkal dosimies uz ASV, kur mēs grupa pirmo reizi bijām tieši uz Pasaules koru olimpiādi. Tas ir izraisījis rezonansi, un mums ir iespēja šogad atkal tur būt. Ir saņemti uzaicinājumi arī uz Dienvidkoreju un Singapūru.



 

Gaidāmais koncerts ir veltījums Rīgas Doma 1991. gada barikāžu atceres vitrāžai. jūs atceraties šo laiku, toreiz droši vien vēl bijāt bērni?

Nora: Es esmu rīdziniece un atceros šo laiku ļoti labi. Skatījāmies raidījumu „Labvakar!” Atceros, aicināja cilvēkus vest siltus dzērienus un ēdienu uz Vecrīgu. Mēs ar mammu arī darījām. Manas spilgtākās atmiņas, ko atceros, ir epizode, ar mammu ejam no Vecrīgas uz katedrāli [Pareizticīgo katedrāle Esplanādē – red.], lai ar sabiedrisko transportu brauktu uz mājām Pārdaugavā. Toreiz dzirdējām, lodes spindz. Es gan to vairāk atceros piedzīvojumu. Bailes droši vien bija mammai, kas uztraucās par mūsu abu dzīvībām.

Laura: Es arī atceros barikāžu laiku, lai gan neesmu rīdziniece. Atceros, tētis brauca uz Rīgu. mazs bērns neapzinājos, kas notiek un lūdzos, lai no Rīgas atved apelsīnus [smejas]. Mamma, protams, teica: „Tu maz saproti, kas notiek? Jālūdz dieviņš, lai tētis vispār atpakaļ atbrauc!” Atceros, ka bija liela kopības sajūta.

Kas skanēs šajā koncertā?

Laura: Tā būs programma „Rūtoj...”, kas ir arī vienas mūsu dziesmas nosaukumā „Rūtoj saule”. Koncerts būs ieturēts mūsu stilā, skanēs gan tautasdziesmas, gan mūsu pašu oriģinālkompozīcijas, kas balstītas tautas mūzikā. Īpašs notikums koncertā būs etno mesas atskaņojums. Šāds savienojums etno un mesa latīņu valodā daudziem, iespējams, šķitīs ļoti interesants.

„Etnoss” no sengrieķu valodas nozīmē „tauta, cilvēks” – tātad tautas, cilvēku mesa, kurā apvienojas cilvēks un Dievs. Pieskaramies tādām tēmām kā: kas ir miers, kas ir ticība katrā no mums? Muzikāli, protams, ir tautas mūzikas ietekme, bet teksts skan latīņu valodā.

Tāds nosacīti trešais posms koncerta programmā būs pasaules mūzikas programma no angļu renesanses līdz krievu romantismam, skanēs populāri pasaules hiti a capella versijā septiņām balsīm.

Koncerta īpašā viešņa būs mūsu mīļa, laba draudzene Laima Jansone. Viņa tembrāli paspilgtinās tieši etno mesas pirmatskaņojumu.

Nora: Nezinu, vai drīkstu pačukstēt, bet Laima šodien bija atnākusi uz mēģinājumu ar jaunu kokli. Neredzēta..., ar ļoti zemu basu.

Laura: Tā ir tieši viņai veidota kokle. Skaņa ir atšķirīga no iepriekšējās, bet skan lieliski.

Nora: Domāju, tur dažs labs ģitārists no viņas varētu pamācīties [smejas].

Kas ir jūsu šobrīd neiekarotā virsotne? Vieta vai varbūt valsts, kur neesat bijušas, bet vēlētos dziedāt?

Nora: Es domāju, ka Londona...

Laura: ...bet mēs piepildīsim savu sapni, Londona noteikti būs. To jau sen esam noskatījušas.

Nora: Tur šī a capella kultūra ir tik tuva tam, kādā vēlētos būt. Turklāt tur vienmēr ir sajūsminājušies par etno dziedāšanas stilu. Mums tur ir arī draugi, dažādas a capella grupas... Londonā noteikti varētu atrast savu nišu un klausītāju.

Laura: Tur ir mūsu skolotāji, „The King Singers”, arī draugi „The Songmen” [vīriešu vokālā grupa no Lielbritānijas – red.]. Un meiteņu grupa „Boxets”.

Nora: Nu, protams, mēs gribam uz Dienvidameriku, Austrāliju, Jaunzēlandi [smejas].

Pie reizes ceļot!

Nora: Jā! Un, ja vajag, tad arī uzdziedāt [smejas].

Jūsu repertuārs ir daudzveidīgs, no tautasdziesmām, etno mūzikas līdz sakrālajai mūzikai. Kas vēl ir tāds, kas nav jūsu repertuārā, bet drīzumā varētu parādīties.

Nora: Gregoriāņu dziedājumi...

Laura: ...droši vien, ka nē [smejas]...

Diezgan mērķtiecīgi ejam uz to, ka mūsu repertuārā ir arvien vairāk oriģinālmūzikas.

Stila aprises jau ir izveidojušās, bet tās kļūst arvien skaidrākas un konkrētākas. Šo tautas mūzikā balstīto oriģinālo stilu noteikti attīstīsim.

Nav nemaz tik vienkārši septiņām meiteņu balsīm rakstīt mūziku. Nevar jebkuru dziesmu paņemt un dziedāt. Bet ir reizes, kad paņem popmūzikas hitu un „uzliec” septiņām balsīm, un mēģinājumu procesā tas top par citu dziesmu. Un tas ir „Latvian Voices”, nevis kaut kāds „Spice Girls”.

Nora: Latvijā ar a capella saprot izpildījumu bez pavadījuma, bet ārpus Latvijas šis žanrs ir ārkārtīgi daudzveidīgs. Sākot no senās mūzikas līdz pat popmūzikai un smagajam metālam a capella. Es ļoti, ļoti vēlētos Latvijā sarīkot festivālu un latviešu publiku pieradināt pie šīs daudzveidības.



 

Vokālo grupu pasaulē ir diezgan daudz. Bet jums ir izveidojies jau savs rokraksts.

Nora: Tur jau tā lieta... Tās vokālās grupas... būtībā man ļoti patīk [atkal smejas]. Bet, ja nopietni, šajā jomā atrast kaut ko savu ir grūti. Rokraksts mums izveidojies, pateicoties Laurai Jēkabsonei. Tas nebija tik vienkārši, bet viņa ir atradusi mums katrai savu krāsu, izceļot to, kas katrai vislabāk sanāk.

Laura: Jā, man ir ļoti paveicies, ka viņas dzied kaut ko tādu [smejas]... Taču ļoti liela nozīme ir tam, kā to mēģinājumu procesā izstrādājam. Tā ir puse rokraksta.

Nora: Laurai pozitīvi ir tas, ka viņa, iedodot darbu, neizvirza noteikumus. Viņa ļauj skaņdarbu izgaršot vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Varbūt arī Laurai beigās ir pēdējais vārds, bet pa vidu mums katrai ir savs viedoklis, interpretācijas. Man patīk, ka ļaujamies viena otras gaumei.

Laura: Nākamgad pavasarī ceram pārsteigt klausītāju ar jaunu programmu – pasaules mūziku: kā mēs izprotam saulrietu Austrālijā, siestu Spānijā un Āfrikas ritmus...

Nora: ...vēl tikko sapratu, – mēs kļūstam ritmiskākas. Arī gaidāmajā koncertā, jo īpaši etno mesā, būs daudz ritmu un instrumentu. Mēs ne tikai dziedāsim, bet izmantosim savu ķermeni un dažādus palīginstrumentus, radot ritmu. Kļūstam kustīgākas, brīvas.

Laura: Mēs arī esam ļoti ietekmējušās no tā, ko, ceļojot redzam, it īpaši vietās, kur sabrauc vairākas grupas kopā...

Nora: Jā, tā ir labākā skola.

Jūsu mājaslapā piedāvātais kalendārs pārsvarā ir aizpildīts ar koncertiem Vācijā.

Nora: Tur mums ir iestaigāta taciņa. Jau tajā brīdī, kad nodziedam vienu koncertu, slēdzam līgumu par nākamajiem. Kādēļ gan neiet to taku, ko esi ieminis pie cilvēkiem, ar kuriem ir abpusējas simpātijas? Mūs tur gaida, kā arī mums pašām tur patīk.

Tad jājautā, kādas ir bijušas interesantākās reakcijas, auditorijas, uzstājoties ārpus Latvijas?

Nora: Pēc mēneša braucam uz Itāliju, tad būs, ko pastāstīt. Uzstāsimies festivālā „Fabrica del Canto”, kas notiek netālu no Milānas. Mēs tur jau bijām pagājušajā gadā, pirms Jāņiem. Tur „Latvian Voices” vēsturē ir bijis līdz šim karstasinīgākais koncerts. Publika jau lauž krēslus, pirms vēl esam kāpušas uz skatuves, ir pārpildīts un jau pēc pirmā skaņdarba ir stāvovācijas. Latvijā kaut kas tāds nav iedomājams un nekad arī nebūs.

Laura: Viena ģeniāla uzstāšanās bija pagājušā gada Ziemassvētku laikā. Mums tajā dienā bija bijuši trīs koncerti. Pārgurušas atgriezāmies viesnīcā, bet administrators lūdza, vai nevar aiziet nodziedāt vienā privātajā pasākumā  – cienījama vecuma lēdijām.

Nora: Sākumā domājām, izdarām ātri un miers. Bet aizgājām – tur priekšā kundzītes vidējā vecumā ap sešdesmit septiņdesmit. Izrādās, viņas bija kāda kora bijušās dziedātājas. Tādu priekšnesumu nekad vēl nebijām piedzīvojušas... Spiedzošas septiņdesmitgadīgas dāmas, kas mēģina mums dziedāt līdzi. Tas bija vienkārši fantastiski... Tik uzlādēts vakars! Toreiz mēs katra atradām sev prototipu – kādas būsim pēc 50 gadiem.

 

Jūs ikdienā dziedat šādos privātos pasākumos?

Laura: Jā, protams. Tie ir koncerti, kas mūsu mājaslapā neparādās. Latvijā diemžēl ir tā, ka pelni ar privātu pasākumu koncertiem, bet, ja vēlies gatavot savu koncertu, tad pats par to maksā – īrē koncertzāli, aparatūru utt.

Jūs daudz ceļojat un tiekaties ar ārvalstu mūziķiem. No ārpuses skatoties, kāda izskatās Latvijas mūzikas aina?

Nora: Klasiskā mūzika – nav nekādu šaubu. Latvijas Radio koris, Valsts Akadēmiskais koris „Latvija”, orķestri, operas solisti – tā ir augstākā klase. Par to nav jādiskutē. Atver jebkuru mūzikas mājaslapu – viņi ir pirmajās rindās. Tomēr popmūzikā, manuprāt, ir liels robs. Daudziem tā šķiet tāda viegla lieta, ko var darīt jebkurš, ka tik prot dziedāt karaoke. „Baigi” vienkārši – tik ejam uz šoviem un dziedam. Bet tas tā nav.

Ja latviešiem padodas opermūzika – tad slīpējam to. Man prieks, ka tā mums ir pirmajā vietā, jo tā ir olimpiskā distance dziedāšanā.

Man šķiet, ka latvietim tā popmūzika nemaz nav asinīs. Tāpēc ir ļoti jāmācās. Mani paziņas, kas ir aizbraukuši mācīties uz ārvalstīm, ir ar pilnīgi citu nostāju. Tas ir nenormāli liels darbs.

Kādu redzat Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu?

Nora: Rīga ir īpaši populāra Vācijā. Mums bieži pēc koncertiem nāk un saka – mēs esam bijuši Rīgā, brauksim vasarā uz Dziesmu svētkiem. Mēs arī aicinām uz 2014. gadu.

Rīga ir skaista.

Laura: Jā, ļoti skaista.

Nora: Man ikdienā vakaros sanāk braukt pāri Daugavai, un Rīga ir vienās gaismās – nu skaisti!

Laura: Man šķiet, tieši kultūras ziņā tas, ko var piedāvāt Rīga, ir ļoti īpašs un nenovērtējams...

Nora: Jā, vēl pirms pāris gadiem ievērības cienīgi pasākumi Rīgā bija labi, ja divi vai trīs nedēļā, bet tagad ir vismaz divi katru dienu. Un vairs jau nešķiro – vai trešdienas vai piektdienas vakars. Visu laiku kaut kas notiek.

Laura: Un tiešām ļoti augstā līmenī...

Nora: Turklāt tūristiem cenas ļoti draudzīgas. Visur var aiziet, tikai vajag gribēt.

Jau ziņots, ka „Latvian Voices” Rīgas Domā uzstāsies 28. maijā. Koncerta sākums plkst. 19.00. Biļešu cena – 7 lati, studentiem, skolēniem un pensionāriem – 5 lati. Bērniem līdz septiņu gadu vecumam ieeja koncertā bez maksas.

0 komentāri

Komentāru nav