Aijas Bley Japānas „Mīlestības stāsti”

Aijas Bley Japānas „Mīlestības stāsti”
Arta Tabaka . Aija Blay darba procesā Japānā
Rīgas Mākslas telpas „Intro” zālē 19. decembrī tiks atklāta viena no „Rīga 2014” programmu noslēdzošajām izstādēm – Aijas Bley „Mīlestības stāsti”, kas pamatā tapusi, māksliniecei šogad viesojoties Japānā.

Aija Bley saka, – pateicoties Eiropas kultūras galvaspilsētas projektam, šis gads viņai bijis īpaši krāšņs, lai gan ne viegls. Viņa piedalījusies trijos atšķirīgos „Rīga 2014” projektos, un katrs no tiem vainagojies ar personālizstādi. „Par to varētu sapņot katrs mākslinieks!”

„Mīlestības stāsti” ir Aijas Bley radošā gada noslēdzošā izstāde, un to Rīgas Mākslas telpā varēs aplūkot līdz nākamā gada 14. janvārim. Tā tapusi ar Eiropas Japānas festivāla fonda (EU Japan Fest) atbalstu.

Izstāde balstās uz šogad Japānā fotografētiem darbiem, kuros autore atklāj mīlestību. Tā meklē atbildes uz jautājumiem, kāda izskatās mīlestība? Tajā aplūkojamie darbi maina ierastos akcentos, atbildi meklējot autora spējā pamatot mīlestības klātbūtni katrā izvēlētajā kadrā. Izstādē eksponētas fotogrāfijas, to komentāri un viena videoinstalācija.

Kā stāsta izstādes kuratore Inga Šteimane, Aijas Bley „Mīlestības stāsti” atgādina par slavenu kinovēsturi, ko mīl laikmetīgā māksla: Žans Liks Godārs sapņoja, kā uzņemt home movie, kas izskatītos pēc mākslas filmas, bet mākslas filmu veidot, piešķirot tai privāta arhīva raksturu. Citiem vārdiem – kā panākt tiešu autora dzīves atspulgu mākslas darbā, kas nav personīgās dzīves hronika.

„Godārs to īstenoja, „nejauši” ienākot kadrā, ierakstot aizkadrā savu balsi vai liekot aktieriem spēlēt kādu situāciju no viņa dzīves. Līdzīgi dara Aija Bley videodarbā „Baseins 2” – parādās kadrā, pārpeldot baseinu, bet stāsts nav par viņu,” skaidro izstādes kuratore.

„Apgalvojot, ka šīs izstādes tēma ir mīlestības stāsti, Aija Bley fotografē vientuļus portretus pilsētas apstādījumos, varenus kokus vecā parkā, šaurus apartamentus, slēgtus pagalmus, baltas sienas, plastmasas laivu gulbja izskatā un tikai vienu apskāvušos pāri. Kur ir mīlestība? Vieglāk ir nosaukt to, kā darbos nav: pretēji Bley pirmajai personālizstādei „Vēlāk” (2012), akcijai „Portretu darbnīca” (2013–2014) un brīvdabas ekspozīcijai „Zolitūdes pastaigas” (2014), šīs izstādes tēlus nevada antropoloģiska interese. Nav arī psiholoģisma, laikabiedru „vājības” neatklājas. Drīzāk tas ir abstrakts pulss, kas vieno visus attēlus, lai kāds sižetiskais motīvs tajos redzams.



„Mīlestības stāstos" ir trīsdesmit divas fotogrāfijas, kas tapušas Japānā, un viens video. Katru izstādē redzamo attēlu māksliniece komentē četros teikumos.

„Par spīti saraustītajai sižetiskajai līnijai, izstāde nevainojami montējas plastiskā stāstā un formā iesaistīts ir katrs fotocentimetrs: mainās kompozīciju ritmiskā struktūra, bet kaut kas pulsejošs dziļumā paliek nemainīgs. Tāpēc acs aplido izstādi vienā rāvienā un veic šo ceļu vēl un vēl,” izstādes koncepciju ieskicē tās kuratore.

„Mīlestības stāstos” ir gan precīzi inscenējumi, gan attēlu „sabiezējumi”, kur kāda epizode, mainot skatupunktus, iemūžināta neskaitāmas reizes kā kaislīgās ceļojuma piezīmēs. Kāda izskatās mīlestība?

Izstāde maina ierastos šīs tēmas akcentus noantropoloģiskiem un psiholoģiskiem uz abstraktiem, atbildi meklējot autora spējā pamatot mīlestības klātbūtni katrā izvēlētajā kadrā. Mīlestība šajos stāstos kļūst redzama, ja saprotam, ka mākslinieks mīl mākslu.

Aija Bley „Rīga 2014” programmā piedalījusies arī projektā „Rīgas paš | portreti”, vadot foto pašportretu darbnīcas Rīgas apkaimēs. Arī šajās darbnīcās viņa pievērsās mīlestības tēmai. Viņa aicināja darbnīcas dalībniekus nākt kopā ar kādu sev tuvu un mīļu cilvēku – dzīvesbiedru, vecmāmiņu, māsu, brāli, mammu vai kādu citu, fotogrāfijās veidojot cilvēcisku pētījumu un uzdodot jautājumus par cilvēku attiecību dabu un to izpausmēm.

Savukārt otrs projekts, kurā iesaistījās Aija Bley, bija pasākumu cikls „Urbānie pilsētstāsti”, kas šovasar piedāvāja dažādas kultūras aktivitātes Rīgas mikrorajonos. Viņa kopā ar japāņu fotogrāfi Ajaku Jamamoto (Ayaka Yamamoto) strādāja Zolitūdē, veidojot katra savu stāstu, bet vienu kopīgu izstādi „Zolitūdes pastaigas”. Visi viņu fotoprojekta modeļi ir zolitūdieši, turklāt nebija īpaši piemeklēti fotosesijai, bet satikti un uzrunāti pastaigas laikā. Japāņu mākslinieces darbu koncepts ir pusaudzes urbānā vidē, jaunas sievietes pieaugšana mikrorajonā. Savukārt Aija Blay risināja vientulības (solitude) un mīlestības tēmu, fotografējot cilvēkus ar suņiem – tikai cilvēks un viņa vienīgais draugs.

Aija Bley ir filmu režisore un fotogrāfe, kopš 1995. gada veidojusi vairāk nekā 25 video, par savu personālizstādi „Vēlāk” Latvijas Fotogrāfijas muzejā tikusi nominēta „Purvīša balvas” pusfinālam (2013). Beigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju svētku režijas specialitātē, Latvijas Kultūras akadēmiju kino režijas specialitātē, studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā mākslas zinātni, piedalījusies starptautiski atzītās fotogrāfijas meistarklasēs un ISSP fotoskolā. Aija Bley piedalījusies un vadījusi arī „Rīga 2014” programmas projekta „Rīgas Kino” meistarklases.

Izstādi atbalsta Rīgas nami, EU Japan Fest fonds un „Epson”.

0 komentāri

Komentāru nav