Māksla ir liels izdzīvošanas spēks. Saruna ar Solvitu Kresi

Māksla ir liels izdzīvošanas spēks. Saruna ar Solvitu Kresi
Kaspars Garda, Rīga 2014
Una Griškeviča
Gada beigās atskatoties uz „Rīga 2014” tematiskajā līnijā „Izdzīvošanas komplekts” paveikto, kuratore Solvita Krese teic, - gandarījums ir! Gan par to, ka izdevies mainīt cilvēku domāšanu, ļaujot viņiem pašiem kļūt radošākiem, gan pilsētvidi, padarot to sakoptāku ar pagalmu talku palīdzību. „Man šķiet, mums izdevās sabalansēt t.s. elitāro un demokrātisko mākslu,” akcentē S. Krese, ar smaidu minot lielisku piemēru savam teiktajam, ka Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas translācijai LTV bija tikpat liels reitings kā skatītāju iecienītajām šlāgeraptaujām.

Atceroties pašus pirmsākumus un iesaistīšanos „Rīga 2014” programmas grāmatas veidošanā, tematiskās līnijas „Izdzīvošanas komplekts” kuratore un Laikmetīgās Mākslas centra direktore Solvita Krese teic, – viņa domājusi par to, kā pārliecināt potenciālos finansējuma piešķīrējus (nav runa tikai par sponsoriem bet arī par valsti, pilsētu un publiskiem fondiem) par to, ka jāinvestē kultūrā laikā, kad ekonomiskā krīze ir tās zemākajā punktā. „Tad arī radās ideja, ka kultūra var būt „izdzīvošanas komplekts”. Paralēli strādājot pie „Rīga 2014” kultūras programmas veidošanas, organizēju arī pirmo festivālu „Survival Kit”. To darīju, skatoties uz tukšajiem Tērbatas un Barona ielas veikalu skatlogiem, un prātoju, ko lai dara situācijā, kad kultūras valsts finansējums apgriezts par 60 procentiem un naudas jaunām kultūras iniciatīvām praktiski nav.

Tad uzaicinājām māksliniekus piepildīt tukšās telpas ar radošām idejām, izmantojot „Dari pats!” stratēģiju, veidot izstādes, „pop-up” kafejnīcas, radošās darbnīcas, darīt kaut ko komandā, izmantojot reducētus līdzekļus un pārstrādātus materiālus.”

Tagad ar gandarījumu Solvita atceras, ka pasākums ticis labi novērtēts gan no mākslas vides, gan publikas, kas nav regulāri mākslas pasākumu apmeklētāji. „Tad arī sapratām, ka „Survival Kit” jāattīsta kā festivāls, un tas savā ziņā bija kā sarkans pavediens, kas apliecina, ka māksla ir tāds liels izdzīvošanas potenciāls un ka ar tās palīdzību var tikt pāri krīzei. Tādēļ joprojām festivāla „Survival Kit” ietvaros skatāmies, kas pasaulē mainījies pēc šīs krīzes, meklējam tēmas, kas parādījušās sabiedrības intereses centrā un mainījušas ierasto pasaules kārtību, kaut ko sakustinājušas cilvēku uztverē, attiecībās, pārliecībā.”

Sarunā Solvita Krese vairākkārt akcentē, ka viņas kūrētajā tematiskajā līnijā daudz kas bija mēģinājums paskatīties uz lietām, kas caur mākslu un kultūru palīdz mums izdzīvot: „Proti, tā bija atskatīšanās uz sen aizmirstām prasmēm, kā arī mēģināju savienot mākslu ar citām nozarēm – biznesu, amatniecību, zinātni. Svarīga bija arī cilvēku iesaistīšana kultūras procesos, iedrošināšana un pārliecināšana, ka jebkurā no mums slēpjas radošuma dzirksts.”

Savukārt, lūgta novērtēt „Izdzīvošanas komplektu” kopumā, Solvita teic, – kopumā sajūta esot ļoti priecīga. „Ir projekti, kas izdevušies vairāk, ir projekti, kas nav pilnībā sasnieguši gaidīto rezultātu. Taču pozitīvais ieguvums – savākts labu projektu „komplekts”, ko var likt lietā.” Pie īpaši veiksmīgajiem projektiem S. Krese noteikti pieskaita „Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melno tirgu”, ko organizēja Jaunais teātra institūts: „Brīnišķīgi, ka beidzot JTI bija iespēja šo projektu atvest uz Rīgu, jo zinu, ka JTI cilvēki jau sen meklēja šādu iespēju, skatoties uz šo pārsteidzošo  Hannas Hurcigas teātra izrādi. Tas bija fascinējoši, kā vidē, kas atgādināja Marrākešas tirgus laukumu, cilvēki vienkārši dalījās ar savu pieredzi un zināšanām.

Gluži neticami, cik aizraujoši bija klausīties, kā kapracis, ārsts, zintnieks, filozofs vai kukaiņu pētnieks stāsta par kaut kādām savām lietām, un kā pēkšņi tu saproti, cik daudz kas noderīgs var atrasties šajās sarunās.”

Arī Solvita tur pati nosēdējusi visu vakaru, klausoties sarunas un vērojot kā ikdienišķu lietu var padarīt par mākslas artefaktu: „Ir svarīgi, ka uz ikdienišķo var paskatīties no cita redzesleņķa, ieraugot tajā radošo un neparasto, un ka šo sajūtu var nodot tālāk citam, un viņam tas arī šķiet vērtīgi.”

Tāpat lielisks projekts Solvitai Kresei šķitis arī „Iesakņotāji”, kur jaunie dizaineri un mākslinieki strādāja kopā ar senioriem un bērniem. „Katram taču ir tante, vecmāmiņa vai vectētiņš, pie kuriem aizej ciemos un redzi, ka viņi ir nocietušies padalīties savās zināšanās, un ir tik priecīgi, ja kāds viņos klausās! Tas ir kā lādē noglabāta dārgumu krātuve, kas stāv neizmantota. Darbojoties kopā ar senioriem un pielāgojot vidi, lai viņi varētu nodarboties ar dārzkopību, dizaineri ienesa projektā papildu kvalitāti, padarot to par interesantu un augstvērtīgu sociālās vides projektu.”

Atskatoties uz projektiem, kas veidoja simbiozi ar citām disciplīnām, Solvita Krese vēlas izcelt RIXC veidoto projektu „LAUKI” – pamatīga izstāde, kurā vēsturiski tika skatīts, kā māksla satiekas ar tehnoloģijām, apliecinot dažādu frekvenču, staru, plūsmu lauki ir mums visapkārt, un ka mēs dzīvojam dažādu lauku krustpunktos. „Šis bija gadījums, kad caur mākslas valodu vari izprast pasauli sev apkārt – citādāk.”

Par Mākslas akadēmijas projektu „Domāts darīts!”, kura laikā studenti sadarbojās gan ar amatniekiem, gan zinātniekiem, gan biznesa cilvēkiem, Solvita teic: „Gala rezultātā var redzēt, kā no mācību darba izaug nopietna sadarbība, kas tiek attīstīta tālāk.”  

Lielu gandarījumu S. Kresei sagādājuši arī pagalmu talkas projekti: „Manuprāt, ja tev blakus pagalms ir ticis sakopts un labiekārtots, drīz arī pārējie kaimiņu māju iedzīvotāji sev gribēs tādu pagalmu! Tas ir pozitīvs piemērs, kā mākslinieki un radošie cilvēki, kopā ar vietējiem iedzīvotājiem pārveidojot savu pagalmu, rada tādu pozitīvi lipīgu piemēru, kas varbūt tad izplatās pa visu pilsētu!”

Vērtējot Rīgu pēc šā kultūras gada, Solvita teic, – pilsēta ir mainījusies! „To redzu, gan tiekoties ar apkaimju iedzīvotājiem, gan ar cilvēkiem, kas nav tieši saistīti ar mākslu. Redzu, ka viņi kā skatītāji un arī kā projektu dalībnieki nonākuši līdz mākslai, kultūras aktivitātēm. Pilsēta ir citādāka, cilvēki kļuvuši pašapzinīgāki un uzdrošinās vairāk būt radoši un pozitīvā ziņā provokatīvi. Ir mainījies pilsētas gars!”

Atceroties pirms gada teikto, ka viens no viņas tematiskās līnijas uzdevumiem ir piesaistīt kultūrai tos cilvēkus, kas nedzīvo centrā un tik daudz kultūru nepatērē, Solvita Krese akcentē, ka uz to ļoti fokusējās arī Gundegas Laiviņas tematiskā līnija „Ceļu karte”, taču arī viņas tematiskās līnijas projektiem tas izdevies. „Man gribētos apgalvot, ka pat ar nelielām aktivitātēm, tostarp radošajiem kvartāliem un tur notikušajiem kultūras projektiem, izdevies „pavilkt” līdzi apkārtējos iedzīvotājus. Piemēram, ja Miera ielā kāds veikaliņš izlika puķu kastes un soliņus uz ietves, nepagāja ilgs laiks, kad arī citi kaimiņi sāka iekārtot apkārtējo vidi. Un tad jau pēc brīža arī vietējie iedzīvotāji sāka domāt, kā savu apkārtni padarīt atraktīvāku. Līdz ar to attīstījās ielas identitāte un savstarpēja solidaritāte, un, kā tagad stāsta Miera ielas iemītnieki, viņiem tagad ir gluži cita komunikācija starp radošajām iniciatīvām un ielas iedzīvotājiem. Un tagad Miera iela pat iekļuvusi pasaules tūrisma ceļvežos kā hipsteru rajons!” To stāstot, Solvita piemin arī „Piena” rajonu ar viņu rīkotajiem piknikiem un citām aktivitātēm.

„Man ir prieks, ka tik ļoti daudz no tā, ko iztēlojāmies vai solījām, ir izdevies! Sākumā teicām, ka māksla pārkāps robežas un ies pie cilvēkiem, kuri ikdienā nenonāk uz mākslas vai kultūras takas. Šķiet, tas ir noticis, – kultūras aktivitātes sastapušas ļoti daudz cilvēku, kas agrāk par to īpaši neinteresējās. Un ir bijis labs balanss starp elitārajiem un demokrātiskajiem pasākumiem.”

Rezumējot kultūras galvaspilsētas gadā padarīto, Solvita Krese ar smaidu piemin nesen Rīgā notikušo Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremoniju, kuras translācijas reitings esot sasniedzis šlāgeraptauju skatītāju reitingu: „Tas ir rādītājs, ka TV skatītājus interesē arī šādi starptautiski elitāri pasākumi!”

Vai kāda no 2014. gadā iesāktajām iniciatīvām varētu turpināties arī nākamgad? Solvita Krese atzīst, ka, visticamāk, turpināsies „Survival Kit” festivāls, un piebilst: „Viena lieta, kas izauga no šā festivāla, bija „Free Riga” iniciatīva, kas nu jau ir pilnīgi autonoma jaunu cilvēku kustība, kas domā par veco, pamesto māju piepildīšanu ar kultūras funkciju. Jūtos gluži kā šīs kustības krustmāte!” Noteikti viņai gribētos palīdzēt un stimulēt arī „Iesakņotāju” grupu: „Tas būtu svētīgi turpināt sadarbību ar sociālās aprūpes namiem un iesaistīt seniorus „pilsētas dārzkopības” projektos. Noteikti būtu vērts šogad aizsākto starpdisciplināro sadarbības līniju starp studentiem un citu nozaru pārstāvjiem turpināt arī Mākslas akadēmijai.” Vēl viņai gribētos, lai turpinās pagalmu sakopšanas kustība: „Ļoti ceru, ka tas izplatīsies kā tāds vīruss un ka iedzīvotāji paši meklēs palīgus, ainavu arhitektus un dizainerus, lai sakoptu arī savu pagalmu un līdz ar to – vizuāli izmainītu pilsētu. Manā līnijā viens no uzdevumiem bija indivīdu radošuma attīstīšana un iedrošināšana, un tas ir liels mērķis – iedrošināt Rīgas iedzīvotāju, ka viņš var būt radošs un ka neviens tāpēc tev nesitīs pa pirkstiem. Ir svarīgi, kā kultūra mums palīdz gan izdzīvot, gan mainīt pilsētu, pilsētvidi mums apkārt. Tāpēc gribas ticēt, ka daudzas no šīm iestrādēm vienkārši neizšķīdīs. Skatoties uz „Stūra māju”, uz Kino festivālu, uz koncertu „Dzimuši Rīgā” – tie ir fundamentāli stūrakmeņi, kam vajadzētu turpināties.”

0 komentāri

Komentāru nav