Dzīvā vēsture. Gints Grūbe un „Brīvības iela”

Dzīvā vēsture. Gints Grūbe un „Brīvības iela”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Gints Grūbe Stūra mājas atvēršanā
„Rīga 2014” programmā tematiskā līnija „Brīvības iela” iezīmēja daudzšķautņaino un ne vienmēr gaiši romantizētām atmiņām piepildīto Rīgas un visas Latvijas vēsturi. Pagātni, kas neizbēgami ir daļa visas Eiropas vēstures. Šīs tematiskās līnijas kurators Gints Grūbe gada sākumā „Brīvības ielu” pieteica kā simbolisku skatuvi, zīmju sistēmu: „Brīvības iela nav tikai konkrēta Rīgas iela, tā ir pasaules varas vēstures skatuve. Tas ir arī stāsts par vienas Eiropas pilsētas un tās iedzīvotāju attiecībām ar varu – nepārvaramu un reizē pārvaramu.”

Par absolūto šīs tematiskās līnijas virsotni var uzskatīt bijušās VDK ēkas jeb tautā sauktās Stūra mājas atvēršanu, atraisot smagākās no 20. gadsimta vēstures lappusēm. Tur satikās atmiņas, politika, emocijas, māksla, piemiņa, vēsture un cieņa, rosinot sabiedrībā diskusiju ne tikai par drūmās ēkas pagātni, bet arī nākotni.

Kādi ir pirmie secinājumi, noslēdzoties Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam? Vai var jau runāt par to, kas ir un kas nav izdevies?

Gribētu sākt ar provokatīvāku uzstādījumu – Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums neko nenozīmē! Tas ir tikai izdomāts tituls! Tas var kļūt gan par veiksmīgu mārketinga triku, gan par gaisā izšautu naudu. Tomēr, lai tas sāktu funkcionēt, ir jāatrod saturs, un tas ir izdevies, pateicoties visiem talantīgajiem cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā un Rīgā. Tiem cilvēkiem, kuri 2008. un 2009. gadā, kad mēs sākām runāt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, atļāvās visdziļākajā krīzes punktā sapņot. Iespējams, viņi sajutās kā diezgan lieli muļķi, jo, kā paši saprotat, sapņot tā laika ekonomiskās krīzes situācijā īpaši gudri cilvēki nevarēja. Turklāt sapņot par kaut ko, kas tiks realizēts pēc pieciem sešiem gadiem! Šobrīd – Eiropas kultūras galvaspilsētas gada izskaņā – varu teikt, ka vairāk nekā 90 procentu no šiem sapņiem ir realizējušies. Tas ir fenomens, kas ietver Eiropas kultūras galvaspilsētas jēdziena saturu. Tas ir arī Latvijas cilvēku potenciāls, kas liek mums būt lepniem par to, kā „Rīga 2014” gads ir norisinājies.

Runājot par tematiskās līnijas „Brīvības iela” saturu, to iezīmēja Pirmā pasaules kara simtgadei veltītā izstāde „1914” gada sākumā un teātra festivāla „forte forte” pirmās viesizrādes.

Programma spilgti turpinājās, pierādot, ka mēs nevaram nerunāt par būtiskām vēsturiskām lietām, un tas, kas notiek visapkārt, piešķir notikušajam jaunu jēgu.

Esmu ļoti pateicīgs kolēģiem un kultūras cilvēkiem, kuri piedalījās Stūra mājas atvēršanas projektā un arī darbojās pēc tam kā spiediena grupa uz politisko lēmumu pieņemšanu, lai „Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014” kā projekts vismaz daļējā līmenī turpinātos arī nākamajā gadā. Šobrīd jau ir zināms, ka tas notiks.

Otrs projekts no tematiskās līnijas „Brīvības iela”, kura turpināšanos vēlos personīgi, ir Žaņa Lipkes muzeja uzsāktā pagrīdes Rīgas apzināšana. Tas sākās ar to Rīgas vietu iezīmēšanu, kur Otrā pasaules kara laikā tika slēpti ebreji. Manuprāt, Rīga ir pilna ar šādu anonīmo vēsturi, ar vietām, kurām tādā vai citādā veidā būtu jākļūst redzamām. Tāpat ir arī citi projekti, kuri būtu turpināmi nākotnē. Visu šo vairāku tūkstošu cilvēku potenciāls ir tik milzīgs, ka būtu muļķīgi, ja tas netiktu izmantots nākotnē.

Eiropas kultūras galvaspilsētas gads tiek minēts kā pārmaiņu gads Rīgā dažādos līmeņos. Kādi ir  novērojumi, kas ir mainījies pilsētā un rīdziniekos?

Manuprāt, tas, ka n-tos gadus runāja par Stūra mājas atvēršanu, tikai pierādīja, cik svarīga ir jebkāda veida personīgā iniciatīva. Ja ir kāds, kurš ir gatavs uzņemties atbildību, atrast citus cilvēkus, kuri gatavi iesaistīties, tad ideju ir iespējams realizēt. Nav nepieciešams gaidīt daudzus gadus, lai kaut kas notiktu. Tāpēc ir būtiski, nākotnē domājot par tādu objektu kā Stūra māja un tā turpinājumu, saprast, ka tas ir atkarīgs no politisko lēmumu pieņēmējiem, bet tikpat lielā mērā arī no pašiem iedzīvotājiem.

Tie cilvēki, kuri piedalījās šīs ēkas atvēršanā, arī daudzviet nerēķinājās ar politisko inerci, kas vienmēr teiks, – nē, tas nav iespējams, tas ir pārāk sarežģīti. Tāpēc, pirmkārt, tas, ko pierādīja Eiropas kultūras galvaspilsētās gads un cilvēki, kas piedalījās tās veidošanā, – ir apgūta spēja pretoties šim uzstādījumam – nē, tas nav iespējams. Jā, varbūt arī ir sarežģīti projekti un idejas, kas prasa daudz darba, bet rezultāts, ko mēs iegūstam, ir neatsverams.

Cik lielā mērā sākumā uzstādītais mērķis atšķiras no šobrīd sasniegtā rezultāta?

Mans mērķis, domājot par „Brīvības ielas” projektiem, bija, lai mēs neieciklētos uz vienu šauru vēstures interpretāciju, bet skatītos uz Rīgas un Latvijas vēstures notikumiem plašākā – Eiropas kontekstā. Tas viennozīmīgi ir izdevies ar visiem kultūras galvaspilsētas projektiem, sākot no izstādes „1914” līdz Aigara Bikšes „Pieminekļu kariem”, no operas „Valentīna” līdz teātra festivāla „forte forte” viesizrādēm.

Vēsturē, tieši tāpat kā jebkurā citā jomā, var iestigt provinciālismā. Jā, arī vēsturei šāda īpatnība piemīt, un situācijā, kas šobrīd valda pasaulē, tas būtu bijis vismazāk nepieciešams. Tomēr esam bijuši pietiekami gudri un tālredzīgi, lai būtu spēcīgi savās pozīcijās. „Brīvības ielas” projekti pierādīja, cik dzīva joprojām ir 20. gadsimta vēsture, un notikumi Ukrainā sajūtu, ka Otrais pasaules karš ir beidzies tikai pirms dažām dienām, tikai paspilgtināja.

Cik un kā pats turpināsit piedalīties Stūra mājas iniciatīvā, lai tā arī turpmāk būtu atvērta apmeklētājiem?

Šobrīd Okupācijas muzejam ir piešķirts finansējums, lai Stūra māja jau nākamgad atkal būtu atvērta apmeklētājiem. Šīs ēkas atvēršanas process ilga vairākus gadus, un to laikā radās dažādas idejas. Es esmu gatavs ar šīm idejām un savu pieredzi dalīties. Šis ir brīdis, kad nepieciešams politiskais dialogs ar tālāko lēmumu pieņēmējiem.

Protams, ir iespējams arī otrs – radikālāks – ceļš: okupēt šo ēku, un ne tikai ēku, bet arī visus procesus, kas ar to saistās. Jā tas ir leģitīms kultūras solis – vienkārši ieņemt Stūra māju un neiet no tās ārā. Ir iespējams okupēt arī šo tēmu. Taču par to paldies arī medijiem, kas neļāva tai pazust no dienas kārtības.

Mēs, protams, gaidījām cilvēku interesi par Stūra māju, bet negaidījām, ka tā būs tik liela, it īpaši jaunāko paaudžu vidū.

Ja runājam par citām tematiskajām līnijām „Rīga 2014” programmā, kas ir tie mirkļi, kas personiski iepriecinājuši, likuši justies lepnam vai pārsteiguši?

Mēs esam tāda maza nācija, kam piemīt īpaša vājība pēc saviem „lielajiem” cilvēkiem. Tas varētu būt arī provinciālisms, bet tā nav, jo tas ļauj saprast, ka mēs ikviens varam būt izcili. Tie bija gan procesi vēsturē, gan mūsdienas, kad atradām savus „lielos” cilvēkus. Tāda bija koncertprogramma „Born in Riga”, kas, manuprāt, izdevās vienkārši izcila, tai skaitā arī televīzijas risinājums. Šī savu „lielo” cilvēku apzināšana ir saistīta gan ar Gustava Kluča izstādi, gan Vijas Celmiņas viesošanos un izstādi Rīgā, gan Alvja Hermaņa ārvalstu iestudējumu retrospektīvu.

Man pašam personiski ļoti spilgti brīži ir saistīti ar Eiropas kultūras gada atklāšanas dienu un Grāmatu draugu ķēdi. Tā mani kā Atmodas laika bērnu uzrunāja ļoti tieši un emocionāli.

Tieši laikā, kad stāvējām „īstajā ķēdē” – Baltijas ceļā 600 kilometru garumā – radās sapnis par Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Mēs vesela paaudze nēsājāmies ar šo sapni par bibliotēku un 2014. gadā tā tika pabeigta un atvērta.

Apbrīnojama bija cilvēku iesaistīšanās Grāmatu draugu ķēdē – to nav iespējams izplānot! To nevarēja paredzēt ne Brikmanis [Uģis Brikmanis, režisors, Grāmatu draugu ķēdes idejas autors – red.], ne Čivle [Diāna Čivle, nodibinājuma „Rīga 2014” vadītāja – red.]. Tās lielās emocijas tur dzima uz vietas.

Līdzīga sajūta radās Pasaules koru olimpiādes laikā – atmosfēru, kas valdīja Rīgā, nebija iespējams izplānot. Pēkšņi mēs dzīvojām pilsētā, kurā ir tik daudz interesantu, dažādu un pozitīvu cilvēku. Visdažādāko tautu dziedātāji ieņēma kafejnīcas, ķīnieši stāvēja rindās pie visām piecām Rīgas austrumu ēstuvēm... Izrādījās, ka Rīga var būt lieliska vieta multikulturālai sabiedrībai, ja šiem ļaudīm ir pozitīvi nodomi uz vietu, kurā viņi ir nonākuši. Un cilvēki, kuri dzied, nevar būt slikti cilvēki! Tā tas ir pēc definīcijas!

Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas tematisko līniju „Brīvības iela” 2014. gada sākumā aizsāka vērienīga Pirmā pasaules kara simtgadei veltīta izstāde „1914”, kas tapa, sadarbojoties vairākiem Latvijas un Eiropas muzejiem. Gandrīz vienlaikus izstāžu zālē „Arsenāls” tika atklāta arī Francijas mākslinieka Kristiana Boltanska izstāde „Sirdspuksti”, bet Rīgas kinostudijā notika pirmās laikmetīgā teātra programmas „forte forte” viesizrādes, uz Latviju atvedot vairākus starptautiski pazīstamā režisora Alvja Hermaņa ārvalstu iestudējumus. Kā jau minēts – šogad atvērtā Stūra māja, tur aplūkojamā ekspozīcija, ekskursija čekas pagrabos un ēkā aplūkojamās sešas izstādes bija viens no populārākajiem „Rīga 2014” programmas notikumiem ne tikai vietējo, bet arī ārvalstu viesu vidū.

Varas un indivīda attiecības spilgti iezīmēja Aristofāna (411. g. p.m.ē) sociālās komēdijas „Līsistrate” kameroperu diptiha iestudējums, ļaujot uz šo tēmu palūkoties gan no komiskās, gan traģiskās puses. Ar smaidu par dažādajiem vēstures periodiem un Rīgas galvenās ielas nosaukumiem varu maiņas dēļ runāja Aigara Bikšes veidotā instalācija „Pieminekļu kari”, kas visu vasaru atradās bijušajā Ļeņina pieminekļa vietā Brīvības un Elizabetes ielas krustojumā, bet dažādas sadzīves ainiņas 20. gadsimta garumā ieskicēja projekts „Skatlogi un Brīvības ielu”. Vēstures pretrunas un dižu garu tajās iezīmēja līdz šim vērienīgā mākslinieka Gustava Kluča darbu retrospektīva, savukārt Artura Maskata īpaši šim gadam rakstītā opera „Valentīna” vēstīja par kinozinātnieces Valentīnas Freimanes skaudro un reizē gaišo dzīves stāstu 20. gadsimta vēsturisko pārmaiņu laikā. Tāpat šajā tematiskajā līnijā tika izrādītas filmas – kara trofejas, Rīgas maratonā noskriets „Kultūras kilometrs”, bet Ķīpsalā defilēja labākie no Eiropas militārajiem orķestriem. Vairāk par „Brīvības ielas” pasākumiem lasi šeit!

 

0 komentāri

Komentāru nav