Vita Timermane-Moora: Dzintars ir labs iemesls radošai darbībai!

Vita Timermane-Moora: Dzintars ir labs iemesls radošai darbībai!
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Tematiskās līnijas „Dzintara ādere” kuratore Vita Timermane-Moora izstādes „Dzintars - Baltijas jūras dārgakmens” atklāšanā
Vairākas koncertprogrammas, daudz un dažādas izstādes par un ap dzintaru, ekspedīcija, filma, TV raidījums, grāmata – tāds Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā ir Vitas Timermanes-Mooras kūrētās tematiskās līnijas „Dzintara ādere” rezumējums. „Pati par dzintaru šajos gados uzzināju ļoti daudz, un lielākais pārsteigums man ir tas, ka arī Latvijā ir atrodama dzintara dzīsla,” atskatoties uz paveikto, gandarījumu neslēpj Vita.

Cilvēkiem no šīs tematiskās līnijas, domājams, vislabāk atmiņā palikušas dzintaram veltītās izstādes – gan „Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens” Nacionālajā vēstures muzejā, gan „Dzintars mūsdienu laikmetīgajās mākslas rotās” galerijā „Putti”, gan „Dzintars: mīti un zinātne” Medicīnas vēstures muzejā, gan pašlaik apskatāmā izstāde „Tutanhamona dzintars” mākslas muzejā „Rīgas Birža”. To visu komentējot, Vita Timermane paskaidro, ka muzeji šajā tematiskajā līnijā iesaistījušies, piesakoties izsludinātajam projektu konkursam. „Sākumā projekti bija diezgan līdzīgi. Mēs sanācām kopā, izveidojām „dzintara grupu”, kur tika ietilpinātas gan ekspedīcijas, gan grāmatas, gan izstādes, un tad, kad biju visus pieteikumus redzējusi, piedāvāju, lai katrs muzejs turas savā nišā, veidojot Dzintara ceļu Rīgā un nevis katrs taisot savu atsevišķu vispārēju izstādi par dzintaru. Protams, informācija par dzintaru var pārklāties, bet katram muzejam ir jābūt savai specifiskai informācijai. Taču noteikti gribu uzsvērt, – visi muzeji, kas šajā tematiskajā līnijā iekļāvušies ar savām izstādēm, bija ļoti atsaucīgi!” Vita arī ir pārliecināta, ka tieši šis aspekts – informācijas dažādība – atšķīra šīs dzintaram veltītās izstādes no visām pārējām pasaulē.

„Vienmēr visas izstādes, ko esmu redzējusi pasaules muzejos – arī nepastāvīgās izstādes –, ir veltītas dzintaram vispār: par izcelšanos, iedzintarojumiem u.tml., savukārt mums vērtīgākais bija tas, ka informācijā par dzintaru gājām dziļāk.”

Taujāta, kas viņu pašu pārsteidzis un vai izdevies uzzināt kaut ko pilnīgi jaunu par dzintaru, Vita atzīst, – pirmos divus gadus, gatavojoties šai tematiskajai līnijai, viņa ļoti daudz lasījusi par dzintaru un pat tikusi pie visai apjomīgas bibliotēkas – dzintara grāmatu krājuma. „Uzskatu, ka nedrīkstu runāt par dzintaru, jo neko daudz par to nezinu. Taču tiešām tagad esmu ļoti daudz izlasījusi, daudz runājusi ar cilvēkiem un pētījusi, un – jā, noteikti esmu uzzinājusi ļoti daudz. Piemēram, ka 80 procentu visas pasaules dzintara atrod tieši Baltijas jūrā un ka mūsu dzintars ir visvērtīgākais. Tā bija pirmā lieta, kas man deva pamatu iet un ar pārliecību runāt ar cilvēkiem runāt, stāstīt un uzaicināt viņus domāt par dzintaru!” Tāpat pārsteigumu Vitai Timermanei sagādājis (un joprojām sagādājot) fakts, ka arī Latvijā ir pieejama dzintara dzīsla.

Vai, pateicoties šīm izstādēm, mums pasaulei izdevies parādīt un pierādīt, ka dzintars ir Baltijas un Latvijas dārgakmens, kā mēs to paši saucam? „Es īstenībā gribētu aicināt runāt ne tikai par pašu dzintaru, jo te var vilkt divas lietas jeb sadaļas – dzintars kā materiāls, kuru varam apskatīt, tam pieskarties un pētīt, un dzintars kā simbols vērtībai, kuru varbūt neapzināmies un kas mums vairāk jāparāda. Man liekas, ka tas ir labs piemērs – kora „Kamēr...” dziesmu programma „Amber songs” vai „Riga Jazz Stage”, vai „Habitus Baltija” sadaļa „Dzintara avangards” – ka dzintars ir iemesls jebkādai radošai darbībai. „Par mūsu Baltijas dārgakmeni... Sākotnēji man arī bija iekšējā vēlme un uzstādījums, ka būtu jauki, ja arī Latvijas cilvēki mainītu savu attieksmi pret dzintaru. Un es ļoti ceru, ka kaut kas ir mainījies, ka cilvēki ir piegājuši pie atvilktnēm un paskatījušies, kas tad viņiem ir mājās atrodams no dzintara.” Otra lieta, ko uzsver Vita, – dzintaru nevajag izniekot, kā tas, viņasprāt, diemžēl joprojām notiek. „Man liekas, un es ceru, ka mums ir cēlusies pašapziņa, novērtējot to, ka mūsu vidū ir daudz labu, radošu cilvēku.” Vita Timermane arī neslēpj – iespējams, ka šie daudzie stāsti par dzintaru ir novērtēti arī starptautiski, taču, kā viņa uzsver, „ja mēs paši esam pārliecināti par sevi, tad citi vienkārši pieņem, ka tas tā ir, kā mēs sakām”.

Lūgta novērtēt visas dzintaram veltītās izstādes, „Dzintara āderes” kuratore akcentē:

„Katru reizi, kad atklāja kādu no izstādēm, man likās, – tieši šī ir vislabākā, un domāju, ka savā jomā katra no izstādēm bija vislabākā.

Protams, tagad varam runāt – vajadzēja tā, un kādēļ šī izstāde ir tik maza, to attiecinot, piemēram, uz Dabas muzeja izstādi. Taču jāņem vērā, ka „Dzintars laiku lokos” kļuva par muzeja pastāvīgās ekspozīcijas daļu, ka tā nav vienkārši izstāde par dzintaru. Kopējais koncepts bija unikāls! Tāpat nekur pasaulē nevar izstādēs atrast gobelēnu, kas austs no dzintara diega un kur vienlaikus atrodams stāsts par dzintara izcelšanos. Un tajā pašā laikā ir arī aspekts, kad redzam, kā dzintars pēc šiem 40 miljoniem gadu kopš savas rašanās raisa radošo domu un aicina uz inovācijām.”

To noteikti varot teikt par Medicīnas vēstures muzeja izstādi, kuras veidotāji atraduši savos krājumos senos tekstus par dzintaru, un, kā saka Vita Timermane, viņa cer, ka muzeja ļaudis ies vēl solīti tālāk un šos senos tekstus iztulkos. „Vai tas, kā Medicīnas muzejs piesaistīja Voldemāru Johansonu ar savu darbu! Vai Vēstures muzejs, kas savā izstādē rīko nodarbības bērniem un kur, izmantojot 3D iespējas, var aplūkot izstādes objektu – mākslas artefaktu – no visām pusēm. Tā, manuprāt, Latvijas muzejiem bija inovācija!” Savukārt, pieminot izstādi „Dzintara laikmets” Dekoratīvi mākslas un dizaina muzejā, Vita Timermane akcentē, – tā, viņasprāt, bijusi lieliska saruna un pētījums par dzintara nozīmi latvieša identitātē.

„Mēs paši runājam par Dzintara jūru, un padomju laikā tā bija zināma propagandas daļa. Bet domāju, ka šī izstāde ļāva paskatīties uz mums pašiem, jo tā vienlaikus bija tāds spogulis. Un dzintars ir pamatojums un pierādījums tam, ka Latvijas teritorija šajos pasaules ceļos bija iezīmēta jau pirms četrtūkstoš gadiem!”

Tagad, gada beigās, vērtējot paveikto, Vita Timermane teic: „Vislielākais gandarījums man ir par cilvēkiem, kas to darīja. Daudz esam runājuši un pārsprieduši, un es savas tematiskās līnijas projektu vadītājus aicināju lietām pieiet radoši un inovatīvi. Un tagad varu teikt, ka esmu gandarīta par cilvēku darbu, un ceru, ka arī viņiem pašiem ir gandarījums. Un tieši tas man rada vislielāko gandarījumu!”

0 komentāri

Komentāru nav