Beidzot! Didzis Eglītis par pirmo Latvijas 3D filmu

Beidzot! Didzis Eglītis par pirmo Latvijas 3D filmu
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Režisors Didzis Eglītis
„No manas perspektīvas raugoties, es saku: beidzot! Beidzot tas notiek!” Didzis Eglītis ir latviešu režisors, kurš ir viens no pirmās Latvijā tapušās 3D filmas „Rīga-2041” veidotājiem. Viņš aizrāvies ar kino pasaulē šobrīd populāro formātu un saka, – kopā ar kolēģi, operatoru Kasparu Braķi 3D bijuši gatavi jau vismaz pirms pieciem gadiem.

Tad nācis Eiropas kultūras galvaspilsētas gads. Ieskriešanās bijusi 2012. gadā ar gaismas festivāla „Staro Rīga” objektu „Luminatori”, tad sekojusi ideja par projektu „Sajūtu konteineri”, bet kopš 2014. gada janvāra Didzis Eglītis strādā filmas „Rīga-2041” komandā. „Tā iznāca, ka piecus gadus klauvējos, un tad man kāds pieklauvēja,” smejas režisors.

Latvijas kino vēsturē pirmo 3D filmu veidojuši četri jauni Eiropas režisori, kuriem stereoskopiskais 3D formāts ir jauns solis uz priekšu radošajā attīstībā.

Filmas „Rīga-2041” pirmizrāde 29. decembrī ir arī simbolisks noslēgums kino mēnesim „Rīga 2014” programmā, kura galvenie pasākumi – Rīgas Starptautiskais kino festivāls un Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija – norisinājās mēneša pirmajā pusē.

Didža trīs reklāmfilmas ir „saistviela” trim īsfilmām, kas veido kopējo lielo filmu, stāstot par nākotnes Rīgu – Latvijas galvaspilsētu 2041. gadā. Filma pārstāv Latvijā vēl minimāli attīstīto zinātniskās fantastikas žanru. „Rīga-2041” tapšanā piedalījušies arī režisore Trīna Rūmeta (Triin Ruumet, Igaunija), Adina Istrate (Adina Istrate, Rumānija) un Kārlis Vītols (Latvija). Filmas radošā vadītāja – Astra Zoldnere. Producents – Viesturs Graždanovičs, studija „Urga”.

Filmā „Rīga-2041” apvienoti vairāki stāsti – kopā seši, kas ataino cilvēku meklējumus pēc laimes. Filmas darbība norisinās pilsētā, kuru pārņēmis laimes kults. Tiek reklamēti dažādi izgudrojumi un tehnoloģijas, kas atrisinātu ikviena cilvēka problēmas. Tās varoņi neatgriezeniski maina savu izskatu, jaunības mīlestību, projekcijas aizstāj reālus cilvēkus, laimes dakterīši ir pieprasīta profesija. Atbildēt, vai nākotnē laime rodama tehnoloģiskos risinājumos, vai arī tomēr jāklausa senajam ticējumam, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, būs katra skatītāja paša rokās.

„Rīga-2041” pamatā ir trīs it kā sižetiski savstarpēji nesaistītas filmas. Didža Eglīša uzdevums bijis radīt trīs fiktīvas reklāmfilmas, kas piedāvā reāli neeksistējošu produktu vai pakalpojumu, kas savukārt ietekmēs „lielo” filmu varoņu likteņus."

„Veidojot filmas, tika ievērota stilistika un kopelementi, par kuriem ar pārējiem režisoriem iepriekš vienojāmies. 2041. gads ir laiks, kad valda interesanta likumdošana – tiek pieņemts likums, ka cilvēkiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums būt laimīgiem. Nu, un tad sākās...! Bet beigas ir laimīgas,” stāsta režisors.

„Pirms ķērāmies pie filmēšanas, vēl pirms scenārija izveidojām informācijas režģi, kurā salikām kopainu, kāda nākotnes Rīgā 2041. gadā varētu būt.

Vai automašīnas lidos? Nē, nelidos. Varbūt jau būs starpplanētu ceļojumi? Jā, varbūt būs. Vai vēl ir kaut kādi vecie rajoni? Vai viss jau no zemes ir noslaucīts? Kādi ir cilvēku sociālie līmeņi – vai bagātie un nabagie ir viens no otra vēl vairāk attālinājušies, vai tomēr saplūduši kopā? Tapa garš un detalizēts Rīgas apraksts, kas filmā tiešā veidā neparādās, bet tas ir kanons, kas katram režisoram bija jāņem vērā. Tas bija ļoti svarīgs man, jo katra režisora veidotajai filmai vēl bija jāizveido priedēklis – reklāma, kas ietekmē filmas sižetu. Turklāt nevarēju šo preci vai pakalpojumu nosaukt vārdā – būtībā man bija jāpārdod kaķis maisā.”

Ar rezultātu režisors ir apmierināts. Ja nebūtu viss „pa īstam”, viņš nemaz nebūtu projektā piedalījies. „Bija prieks būt komandā, kur visi ticēja labam rezultātam, un neatkarīgi no tā, ka filmēšanas naktis ievilkās, visi neatlaidīgi turpināja darbu.”

„Manuprāt, svarīgi būt pasaules līmenī un spēt izmantot iespējas. Turklāt, ja esi pirmais un dari to, ko nedara lielais vairākums, ir iespēja izcelties uz kopējā fona un parādīt to interesantā gaismā,” ilgi nedomādams, saka Didzis, kad jautāju, kāpēc, viņaprāt, Latvijas kino ir vajadzīgas 3D tehnoloģijas, ja joprojām par šo savu mākslas jomu mēdzam runāt izdzīvošanas kategorijās. Viņš kliedē maldus par 3D dārdzību. Turklāt neklājas teikt, ka latviešu kino izdzīvo, ja nupat spoži izskanējis pirmais Rīgas Starptautiskais kino festivāls ar vērā ņemamu pašmāju jaunāko filmu programmu. Festivāla pirmizrāžu vidū arī paša Didža Eglīša vēl viens kinodarbs – dokumentālā filma „Vēsā mierā”. Pacilājošs un patriotisks stāsts par pieredzējušajiem latviešu autosportistiem Andri Dambi un Māri Saukānu un viņu sapņa – automašīnas „OSCar eO” – tapšanu.

„Es neteiktu, ka 3D ir stipri dārgāks process, salīdzinot ar 2D. Pamatā struktūra ir tā pati. Atšķirīgais ir pats ierocis – kamera, kas ir sarežģītāka un dārgāka. Taču pārējais – aktieri, grimētāji, mākslinieki, dekoratori... Viss tieši tas pats,” skaidro režisors.

Tomēr viņš arī akcentē, ka 3D ir formāts, kas prasa lielāku rūpību un saasinātu uztveri: „Vairs nevari noslēpt kaut kādas nepilnības un „piemānīt” skatītāju.”

Didzis Eglītis piedāvā vienkāršu piemēru – jānofilmē kūpošs gludeklis. Taču tas nedrīkst būt karsts – to aiz vada raus mazs bērns. 2D – vienkārši aiz gludekļa aizliktu kādu kūpošu elementu un filmētu, taču 3D šādi skatītāju nepiemānīsi – tas uzreiz ir pamanāms, ka dūmi nāk aiz gludekļa.

„Pasaulē 3D šobrīd piedzīvo slavas gājienu. Tās ir ne tikai zinātniskās fantastikas filmas vai grāvēji, bet arī piedzīvojumu filmas, drāmas un citu žanru kino. Piemēram, viena no pirmajām 3D mūzikas filmām bija grupai „U2” 2007. gadā. Pats diemžēl neesmu to redzējis, bet esmu saticis šīs filmas producentu un par to ar viņu runājis. Arī viņi bija celmlauži, kuriem pašiem nācās visu izgudrot, līdzīgi kā mēs mūsu vidē. Brīdī, kad kaut ko dari pirmo reizi, koncentrēta jutība pret visu. Esi īpaši uzmanīgs, un tas dod augstu kvalitāti,” stāsta Didzis Eglītis. Viņš pauž arī nožēlu, ka pēc Džeimsa Kamerona „Avatara”, kad pasaulē sācies 3D kino vilnis, tiek radīts arī daudz surogātproduktu, kas publikai, iespējams, rada maldīgu vai pat nekvalitatīvu priekšstatu, degradējot 3D tehnoloģiju kā tādu.

Kvalitatīvam baudījumam viņš iesaka filmas „Pi dzīve” („Life of Pi”) 3D versiju, bet absolūts paraugs ir Vima Vendersa dokumentālā filma „Pina” par leģendāro vācu horeogrāfi Pinu Baušu (Pina Bausch). „Šī filma nebūt nav nekāds grāvējs. Manuprāt, nekas labāks 3D ziņā kā filma „Pina” līdz šim nav bijis. Tur ir sakrituši visi apstākļi, lai 3D parādītos visaugstākajā kvalitātē.”

Jau ziņots, ka pirmā latviešu 3D filma „Rīga-2041” pirmizrādi piedzīvos 29. decembrī kinoteātrī „Kino Citadele”. Pēc pirmizrādes filma tiks demonstrēta kinoteātros gan Rīgā, gan arī Latvijas lielākajās pilsētās. Sekojiet līdzi informācijai!

Lomās: Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Loreta Ezeriņa, Olafs Štrodahs, Inga Tropa, Georgijs Surkovs, Iveta Pole, Egons Dombrovskis, Sandis Pēcis, Dainis Gaidelis, Jānis Jarāns, Jurijs Djakonovs, Kristiāna Bērziņa, Dainis Sumišķis, Sandra Kļaviņa.

Filma tiek demonstrēta latviešu valodā.

0 komentāri

Komentāru nav