Mobilizācija kultūrai. Nodibinājuma „Rīga 2014” vadītāja Diāna Čivle

Mobilizācija kultūrai. Nodibinājuma „Rīga 2014” vadītāja Diāna Čivle
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Diāna Čivle festivāla „RE RE Rīga” preses konferencē
Šis gads ir bijis labs uzsaukums mobilizēties kultūrai. Rīgā īstenoto Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmu jau sauc par veiksmes stāstu, bet projekta realizāciju jau liek par paraugu turpmākajām šā prestižā titula nesējām. Par to, kas ielikts 2014. gada pamatos un kas uzbūvēts tā laikā, stāsta nodibinājuma „Rīga 2014” vadītāja Diāna Čivle.

Rūpīga, laicīga plānošana, amatpersonu, kuru varā pieņemt svarīgus lēmumus, uzticēšanās, stabils, nepārtraukts finansējums un daudzbalsīga mākslinieciskā padome ar vairākiem kultūras jomas līderiem – Diāna Čivle sauc pamatbalstus „Rīga 2014” programmas norisei, kas šo gadu padarījušas par līdz šim nebijuša vēriena, visaptverošu un gudri realizētu kultūras projektu.

Viņas iepriekšējais darbs saistāms ar vairākiem lielajiem Rīgas kultūras projektiem, sākot no „Rīgai 800” līdz vairāku Dziesmu svētku norisei. Diāna Čivle kā Rīgas domes Kultūras departamenta direktore stāvējusi pie šūpuļa tādiem tagad pilsētas pasākumu kalendārā pašsaprotamiem pasākumiem kā Rīgas svētki, „Baltā nakts”, gaismas festivāls „Staro Rīga” un citiem. Šīs iepriekšējās pieredzes un esošā Rīgas kultūrdzīve bija bāze, uz kuras mākslinieciskā padome – Diāna Čivle, Solvita Krese, Gundega Laiviņa, Gints Grūbe, Uģis Brikmanis, Vita Timermane-Moora un programmas vadītāja Aiva Rozenberga – veidoja pieteikumu un sagatavoja „Rīga 2014” programmu. To veidoja sešas tematiskās līnijas, katra izceļot kādu citu Rīgas un visas Latvijas vaibstu – no spožākajām zvaigznēm uz „Born in Riga” skatuves līdz ne mazāk spoži sakoptiem pagalmiem Ziepniekkalna vai Sarkandaugavas apkaimēs, no dzintara daudzveidības līdz drosmei vētīt vēsturi, nenovēršoties no sāpīgā, no karnevāliskas uzdrošināšanās līdz mākslai, kas palīdz izdzīvot un dzīvot.

Noslēdzoties „Rīga 2014” programmai, daudz tiek runāts par Eiropas kultūras galvaspilsētas gada efekta nezaudēšanu turpmāk. Kādas vēl atziņas ir radušās, kuras varētu nodot tālāk atbildīgajiem par turpmāko Rīgas kultūrdzīvi?

Viens no efektiem, ko mēs arī gaidījām, bija Rīgas apkaimju iedzīvotāju reakcija uz viņu rajonos notiekošajiem pasākumiem – sajūsma un vēlme, lai tādu būtu vairāk. No šā izriet lielais uzdevums gan mums pašiem – nodibinājumam „Rīga 2014” –, gan kolēģiem no Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta: nepazaudēt tik ļoti vērtīgo cilvēku atvēršanos kultūrai, kas notika šajā gadā. Galvenokārt tās ir Rīgas apkaimju programmas un projekti. „Rīga 2014” programmas trīs gadu sagatavošanas posms ir izcēlis cilvēkus no klubkrēsliem un licis sadoties rokās kaimiņiem. Ir paveikts patiešām būtisks darbs, kas nav vairs tikai kultūras, bet arī sociāls process. Svarīgi būtu atbildīgajām institūcijām šīs iestrādnes nepazaudēt.

Otra būtiskā lieta, par ko mēs īpaši netikām piedomājuši, ir integrācija, kas nāk līdz ar kopīgiem kultūras pasākumiem. Te nav runa tikai par integrāciju etniskajā nozīmē, bet arī starp dažādiem sabiedrības slāņiem, atrodoties vienkopus situācijās, kādas viņi nekad nav bijuši.

Ļoti labi atceros Briseles monitoringa laiku, kad vēl tikai Rīga gatavojās kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Man tika uzdots jautājums, kādu īpašu programmu jūs veidosit tik lielam Rīgas krievvalodīgo iedzīvotāju skaitam. Toreiz atbildēju – nekādu, jo visa programma, kas tiks veidota, būs arī viņiem. Viņi būs gan skatītāji, gan iespējamie dalībnieki. Programmai noslēdzoties un atskatoties, cik dažādie rīdzinieki kopā ir jutušies lieliski, guvuši gandarījumu un piedalījušies, ir skaidrs, ka radīti izcili integrācijas paraugi.

Daudz esam runājuši arī par sadzīves un savstarpējo attiecību kultūru. Kādi ir novērojumi šajā jomā?

Šogad rīdzinieki sevi parādīja kā ļoti viesmīlīgus pilsētas saimniekus. Kad Rīgā notika Pasaules koru olimpiāde, bija vairāki gadījumi, kad cilvēki tik pārsteidzoši rūpējās par pilsētā notiekošo un sabraukušajiem viesiem. Kādā vakarā, kad biju palikusi birojā viena, zvanīja no kāda Rīgas grāmatu veikala, kur bija atstāta kāda ārvalstu klienta kredītkarte. Vaicāju – kāpēc jūs zvanāt mums? Grāmatu veikala darbinieki secinājuši, ka pircēja bijusi Pasaules koru olimpiādes dalībniece un, cik paspējuši pamanīt uz identifikācijas kartītes, bijusi no Jekaterinburgas. Veiksmīgi kartes īpašnieci arī nākamajā dienā izdevās atrast. Tas ir tikai viens no stāstiem, kas pierāda, cik mēs esam atbildīgi un viesmīlīgi paši savā pilsētā.

Kā viens no būtiskākajiem balstiem programmas norisē tiek minēts arī stabilais finansējums. Kādas atziņas ir nesis šis gads nebūt ne vienkāršajās attiecībās kultūra un nauda?

Neskatoties uz to, ka projektā ieguldītie līdzekļi, salīdzinot ar citām Eiropas kultūras galvaspilsētām, bija salīdzinoši nelieli, pierādījām, cik daudz varam izdarīt ar to, kas mums ir. Šis budžets un trīs gadi plānošanai, projektu audzēšanai deva negaidīti labus rezultātus un attaisnojās pilnībā. Mēs varējām koncentrēties uz mērķa sasniegšanu, nevis skaidrošanu, kā būtu, ja būtu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, domājot par nākotni.

Būtiski, kā kultūrai piešķirtā nauda tiek izlietota. Tas ir jautājums par atbildību un uzdrīkstēšanos. Līdz pēdējam eiro ir ļoti rūpīgi jāizsver, kā visu organizēt, bet tai pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka lieli pasākumi, kas būs pamanāmi starptautiski, noteikti atmaksāsies. Visas pilsētas un valstis, kas ir vērtējušas lielo kultūras pasākumu ekonomisko atdevi, vienmēr nonāk pie pamatotas proporcijas – viens pret četri jeb viens ieguldītais naudas gabals atnes atpakaļ četrus. Protams, varbūt ne konkrētam pasākumam un ne uzreiz, bet ilgtermiņā pilnīgi noteikti.

Esam daudz runājuši arī par šādu pētījumu Latvijā, ir jau bijuši mēģinājumi kaut ko šajā virzienā darīt. Tas nav vienkārši, un ne tikai mums, bet arī citās Eiropas valstīs. Kad top kultūras pasākums, tiek iesaistītas arī citas tautsaimniecības nozares! Ar interesi gaidu pētījumu Latvijā, lai redzētu, cik no kultūrai piešķirtajiem līdzekļiem veicina, piemēram, transporta un citas nozares. Sākotnējie rezultāti, ko pētnieki jau mums ir prezentējuši, rāda, ka tā ir apmēram puse. Nemaz nerunājot par to, cik no piešķirtajiem līdzekļiem kultūrai mēs atdodam atpakaļ nodokļos.

Šāda analītiska pieeja ir vajadzīga arī pašiem kultūras cilvēkiem, jo zinu, cik sāpīgi ir klausīties, ka kultūra tikai tērē un neko nedod atpakaļ. Visiem līdzekļu devējiem vajadzētu atvērt acis un plašākā nozīmē ieraudzīt šo viens pret četri proporciju.

Vai Latvijas kultūras industrija spēs arī turpmāk tikpat vienoti un veiksmīgi darboties, ja priekšā nebūs nolikts burkāns – Eiropas kultūras galvaspilsētas gads?

Par burkāniem runājot – tie ir jāsastāda ilgam laikam uz priekšu garā vagā [smejas – red.]! To pierādīja arī Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss, kas darbojās kā mobilizācijas uzsaukums. Nostrādāja izcili. Visi kaut ko gribēja darīt! Tagad skatoties atpakaļ, kas gan tik netika darīts tāpēc, ka Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, – sākot no ielu pārkārtošanām un beidzot ar kultūru un mākslu nesaistītiem procesiem.

Viens tāds mobilizējošs pasākums jau mums tuvojas – Latvijas simtgade 2018. gadā. Šobrīd ir svarīgie trīs gadi pirms notikuma, kuru laikā kaut ko pamatīgu izveidot. Tas nav tikai infrastruktūras jautājums! Lai uzņemtu filmu, lai sarīkotu starptautisku izstādi vai realizētu labu ideju, ir pēdējais laiks sarosīties!

Esmu arī minējusi, ka Rīgai jāgatavo pieteikums, lai 2018. gadā kļūtu par Pasaules grāmatu galvaspilsētu. Rīga varētu pretendēt arī uz UNESCO Mediju mākslas pilsētas titulu (UNESCO City of Media Arts). Ir vēl daudz un dažādi tituli, uz kuriem pilsēta var pieteikties, lai nospraustu turpmākos ceļus.

Šie statusi liek sarīkot mazu revīziju un saprast, kas īsti notiek tavā pilsētā. Brīdī, kad tas noticis, jau ir skaidrs, vai esam gatavi pretendēt uz vienu vai otru titulu. Pat  ja saprotam, ka neesam, mums ir skaidri kādas jomas revīzijas rezultāti.

Cik nopietns ir aicinājums nominēt Latvijas kultūras galvaspilsētu?

Tas ir ļoti nopietns. Tieši tik nopietns, ka divas pilsētas Latvijā jau ir gatavas pretendēt uz šo titulu. Kuras – to ir diezgan viegli uzminēt, jo abas līdz ar Rīgu pretendēja arī uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Šis vēlreiz apliecina manis teikto – pat ja tikai kandidē, esi ieguvējs. Šajās pilsētās jau daudzas lietas ir pārorganizētas, uzlabotas un attīstītas. Iespējams, nav vajadzīgas pat nekādas īpašas programmas.

Svarīgi arī saprast, ka šī ideja var izgāzties, ja pilsētas uz to skatīsies tikai kā uz naudas iegūšanas veidu. Tad labāk nemaz nesākt. Pilsētai svarīgi arī pašai būt gatavai ieguldīt un šāda veida titulu izmantot savā marketingā. Pārsvarā jau ar kultūras programmām viss ir kārtībā. Jautājums tikai, kā tās ir „iesaiņotas”.

Kā ir izdevies realizēt tematisko līniju „Rīgas karnevāls” kā kuratorei?

Jāatzīst, ka daudzos gadījumos man bija grūti, bet pati izvēlējos savu divējādo lomu – no vienas puses, biju kuratore, no otras, nesu galveno administratīvo atbildību par visu procesu. Iespējams, tāpēc kuratora loma dažos gadījumos cieta laika trūkuma dēļ. Tomēr noteikti zinu, ka nevienus administratīvos darbus neesmu varējusi darīt bez radošās puses. Izprotot procesus un esot iekšā notikumos, var atrast vislabāko risinājumu, kā administratīvi lietas sakārtot. Kultūras jomā tā, manuprāt, ir viena no lielākajām prasmēm – neierobežot radoši, bet administratīvi robežas nepārkāpt.

Negribētu teikt, ka karnevāla Rīgā līdz šim nav bijis vispār, tomēr tāda bezrūpīga priecāšanās un izklaidēšanās nav mūsu kultūrvidei pārāk raksturīga.

Tieši tāpēc nospraudām sev šādu izaicinājumu. Jau sākumā bija skaidrs, ka tas nebūs karnevāls kā Venēcijā vai Riodežaneiro. Stāsts ir par atļaušanos un uzdrīkstēšanos. Mēs atļāvāmies sarīkot ziemas karnevālu jeb „Ziemošanos” februāra salā, uzdrīkstējāmies apgriezt otrādāk Mežaparka Dziesmu svētku estrādi uzvedumā „Lec, saulīte!”, radot pavisam citu, tomēr dziļi izjustu un latvisku pasauli. Šis noteikti bija viens no augstākajiem punktiem manā tematiskajā līnijā. Ir vēl daudzi citi lielie pasākumi, kas sagādājuši brīnišķīgus mirkļus, un Rīga bez tiem vairs nav iedomājama.

No „Rīga karnevāla” gribu pieminēt pilnīgi atšķirīgo modes vēstures stāstījumu desmit „Dāmu paradīzes” izrādēs. Ļoti radoša, lidojoša pieeja. Šis uzvedums noteikti turpinās patstāvīgu dzīvi, gan kā izglītojoša filma, gan nofilmētais izrāžu materiāls.

Mans „bērns”, kas radās, kad Latvija svinēja 90. pastāvēšanas gadadienu, gaismas festivāls „Staro Rīga”, nu ir izaudzis līdz skolas vecumam. Tā ir starptautiskā mākslinieku un gaismas festivālu skola. Septītais festivāla gads ir atvēris durvis ārvalstu māksliniekiem, un citu valstu festivāli – mūsējiem. Tas ir noticis tik jaudīgi, ka šogad starp Ziemassvētku apsveikumiem saņemu daudzus jaunus projektu piedāvājumus. Jau nākamgad varēsim sekot līdzi, kurā pasaules malā un kādā gaismas festivālā piedalās latviešu mākslinieku objekti.

Lielu enerģijas devu saņēmu uzvedumā „Riga Magic Dance”. Tajā piedalījās pārsvarā jaunieši, kas dejo dažādu stilu urbānās dejas. Ar režisora palīdzību viņiem tika doti uzdevumi, kas lika pārkāpt sev pāri – breakdance valša ritmā un tamlīdzīgi. Gaisā bija jūtama spēcīga enerģija, arī spīts, ar kādu šie jaunieši dejoja, ka dzirksteles sprakšķēja gaisā.

No citu programmas tematisko līniju pasākumiem atceros to īpašu sajūtu Ziepniekkalnā, atverot „Labas vietas TALKAS” sakopto un uzlaboto objektu. Gan tur, gan Alekša skvērā Sarkandaugavā, gan Čiekurkalnā un citos pasākumos apkaimēs, kas, pirmkārt, bija domāti rīdzinieku iesaistei un pašizpausmei, radās tas patīkamais šoks, cik daudz neatklātu talantu dzīvo Rīgā! Mūsu cilvēki spēj izdarīt fantastiskus darbus, darināt brīnišķīgas lietas un sniegt augstvērtīgus priekšnesumus. Tas ir tas nenovērtētais rīdzinieku potenciāls.

0 komentāri

Komentāru nav