Gints Grūbe: „Ar kultūras starpniecību runāsim par vēsturi”

Gints Grūbe: „Ar kultūras starpniecību runāsim par vēsturi”
Kaspars Garda, Rīga 2014
Una Griškeviča
Viena no „Rīga 2014” plašākajām tematiskajām līnijām ir Ginta Grūbes kūrētā „Brīvības iela”, kuras ietvaros paredzēta gan operas „Valentīna” pirmizrāde, gan Pirmajam pasaules karam veltītā izstāde „1914”, arī Brīvības skrējiens un Liktens lietu muzeja atklāšana bijušajā „Stūra mājā”. Sarunā ar portālu „Rīga 2014” Gints Grūbe akcentē – skatoties, cik viegli ar divdesmitā gadsimta smago mantojumu galā tiek vācieši, viņam šķitis, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros to varam arī mēs. Jo – EKG statuss ļauj civilizētā veidā ar kultūras procesu starpniecību runāt par pilsētas un cilvēku likteņiem. Tostarp – arī ar viņa producētās spēlfilmas „Melānijas hronika” palīdzību.

Vidi padarīt neanonīmu

Nav runa par Brīvības ielu konkrētu ģeogrāfisku asi; Brīvības iela ir kaut kas vairāk nekā tikai viena iela. Būtība ir iekodēta pieteikumā: tiklīdz pilsētā ienāk kāda cita vara vai kad Rīga tiek okupēta, tiek mainīts ielas nosaukumsdomājot, ka tādējādi tiek mainīta visa politiskā sistēma vai politiskā kultūra. nenotiek ar vienas ielas nosaukuma nomainīšanu vai nokrāsošanu!” atzīst Gints Grūbe, atgādinot Brīvības ielas vēsturi: varam redzēt posmu gadsimta garumā, kas sācies ar Aleksandra bulvāri – par godu Krievijas caram Aleksandram, Petrogradas šoseju, Vidzemes šoseju, Revolūcijas ielu ( vienā posmā Brīvības iela saukta ap 1919. gadu), Ļeņina iela, tā bijusi Ādolfa Hitlera štrāse, ir bijusi un ir Brīvības iela.

„Vara visuzskatāmākajā veidā ar pilsētas galvenās ass nosaukuma maiņu ir veidojusi attiecības ar pilsētu. Un tad ir jautājums: šo vidi ar kultūras procesu palīdzību padarīt neanonīmu?

Jo ļoti daudz kas, ejot pa Rīgu, šobrīd ir anonīms. Mēs nezinājām (varbūt daži zināja) faktu, ka Esplanādes strūklaka ir uzbūvēta piecdesmitajos gados vietā, kur tika plānots uzcelt Staļina pieminekli. Esam pieņēmuši to brīnišķīgu pilsētas strūklaku, kas vienmēr tur ir bijusi, rezumē G. Grūbe, akcentējotarī „Stūra māja” ir palikusi neredzama, un patiesībā mēs tēlojam, ka šīs mājas nemaz nav. ir ar daudzām lietām un parādībām, kuras tieši vēsturisko iemeslu dēļ iztēlojamies, ka to nav, bet netiekam no vaļā. Vēsture ir tāda bīstama ķīmiska viela, kas naktī vajā murgos, no paaudzes paaudzē, stāstītos stāstos, dažāda veida sarūgtinājumos, ar ko joprojām cīnās politiskā un arī nepolitiskā līmenī.

Arī pozitīvas provokācijas

Tāpēc šī tematiskā līnija vairāk vai mazāk saistās ar šādas diskusijas radīšanu ap kopējo force majeure tematiku – tie ir nepārvarami apstākļi, kad cilvēki civilizētā veidā nevar veikt savas līgumattiecības. Kultūra ir viens no civilizētajiem veidiem, kā par to domāt un runāt. Arī šī programma ir veidota tā, sākot no izstādes 1914, kas būs apskatāma mākslas muzejā „Arsenāls un kur būs skatāma tā laika glezniecība, gan Artūra Maskata un Liānas Langas opera Valentīna, kas top pēc izcilās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes dzīvesstāsta motīviem, gan Aigara Bikšes projekta Karojošie pieminekļi, uzskaita Gints Grūbe, piebilstot, ka šis projekts varētu būt provokatīva diskusija; kā vietu, kur atradies Ļeņina piemineklis, varētu padarīt par pozitīva rakstura provokāciju, lai mēs padomātu par to, kas tur ir bijis un kādēļ aizvien tik sensitīvi pret to attiecamies. Savukārt sadarbībā ar Rakstnieku savienību paredzēts veidot projektu Kaimiņi trokšņo”, uzaicinot visu konfliktējošo zonu literātus un dzejniekus no dažādām pasaules vietām.

Aicinās diskutēt par tabu tēmām

Iecerēts Brīvības ielas asi iezīmēt ar divpadsmit skatlogiem – ieskatu Rīgas vēsturē divdesmitā gadsimta kontekstā. Maršruts varētu noslēgties pie Stūra mājas ar jautājumu: kā šai anonīmajai vietai, piešķirot jaunu saturu, izraisīt diskusiju – ko ar šo vietu darīt? Jo vairāk nekā desmit gadu, kopš no šīs ēkas izvācās arī Valsts policija, kas te strādāja pēc ēkas pārņemšanas no Valsts drošības komitejas, šis jautājums nav atrisināts. Tāpēc mums šķita, ka par šādām vēsturiskām ēkām un vietām ir jābūt publiskai diskusijai un sarunai, atzīst G. Grūbe, piebilstot, ka ieteikumu šajā ēkā izveidot muzeju saņēmis no bijušā Francijas kultūras centra vadītāja.

Tādēļ izlemts, ka te atradīsies Liktens lietu muzejs, kā ekspozīciju veidotu no cilvēku sanestajām un ziedotajām lietām, gan Naivās mākslas ekspozīcija, jo tieši naivā māksla savulaik bija viens no protesta veidiem; te būs arī aukstā kara fotoizstāde, un sadarbībā ar Okupācijas muzeju top arī čekas” mājas sadaļa. „Māja nav bijusi atvērta kopš Baigā gada. Un ir skaidrs, ka arī bez mūsu satura šī māja nes lielu vēsturisku slodzi, tādēļ ir svarīgi caur ekspozīcijām un mājas atvēršanu šobrīd neesošā muzejā piešķirt ēkai muzeja auru un statusu. Jo, nosaucot kaut ko par muzeju, sākam pret to izturēties citādāk,” ir pārliecināts Gints. Uz jautājumu, kā varētu izgaisināt šai ēkai piemītošo negatīvo auru, viņš atteic – aura ir cilvēku galvās, pašai ēkai nekādas auras nav.

„Tādēļ ir jautājums: ko mēs ar šīm aurām darām un ko par to domājam. Mūsu mērķis ir likt cilvēkiem domāt un diskutēt par tabu tēmām vai tēmām, par kurām gribam tēlot, ka to vairs nav vai ka tās ir beigušās. Bet, kā jau sākumā teicu – tās nemainās, mainot ielas nosaukumu.”

Arī nākamgad paredzētais Brīvības ielas skrējiens varētu būt viena no sadaļām, kas iezīmē vēsturisko asi, parādot to, ka skrienot mēs neredzam to, kas ir pa labi un pa kreisi.

Melānijas hronika” – vēsture caur sievietes redzējumu

Lai gan Gintam ir pilna galva ar savas tematiskās līnijas projektiem, paralēli tiek turpināts darbs pie režisora Viestura Kairiša jaunās spēlfilmas Melānijas hronika” uzņemšanas. Ceram, ka līdz 2014. gada beigām filma tiks pabeigta un ka varēsim to arī parādīt.” Šobrīd tiekot strādāts sadarbībā ar kopproducentiem, jo projekts izraisījis interesi arī citviet Eiropā.

Šis Melānijas Vanagas darbs ir unikāls, šī Latvijai un latviešiem ir unikāla traģēdija, no kuras daudzas paaudzes – tostarp manējā – netiek vaļā. Jo vecāki kļūstam, jo vairāk par to uzdodam jautājumus. Par to runājot gan Berlīnes kinofestivālā, gan Tallinā ar iespējamajiem kopproducentiem, nonācām pie secinājuma, ka tas nav tikai latviešu stāsts. Kā raksta Melānija Vanaga, tajos Sibīrijas ciemos, kur 1941. un 1949. gadā nonāca latvieši, atradās gan Karēlijas somi, gan Volgas vācieši, kas bija pārcelti no pierobežas apgabaliem, lai viņi valodas zināšanu dēļ nesadarbotos ar vācu armiju. Un 1941. gadā turp [Sibīriju] tika aizvests liels skaits Latvijas ebreju. Šī traģēdija ļāva viņiem izglābt dzīvību, citādi 1942. gadā viņi šeit, Latvijā, tiktu nošauti. 

Paraugoties uz šo scenāriju no šāda skatpunkta, iegūstam mūsu unikālās vēstures kontekstu, kas saskan arī ar Eiropas kultūras galvaspilsētas projektiem.”

Gints Grūbe teic – šāda veida notikumi nez kāpēc mākslā un literatūrā tiek reducēti uz vīriešu tēmu”, savukārt somi norādījuši – unikāli ir tas, ka šis stāsts izstāstīts tieši caur sievietes redzējumu un izdzīvošanas spēku.

Negribu neko personīgu, taču, domājot par savu ģimeni, zinu – mana ģimene Sibīrijā izdzīvoja tikai tāpēc, ka vecāmamma vienā brīdī nolēma iet zagt, jo saprata: ja viņa to nedarīs, tad ģimene neizdzīvos. To nebija gatavi darīt ģimenes vīrieši; to uzņēmās darīt sieviete... Bet vissarežģītākais ir jautājums: kas notiek pēc tam, kad visām šīm šausmām ir iziets cauri, kā dzīvot turpmāk. Man šķiet, tas ir vissarežģītākais jautājums, uz kuru nav iespējams atbildēt. Šo jautājumu varam attiecināt uz visu divdesmitā gadsimta Latvijas vēsturi: jā, tas viss ir bijis. Bet ko tālāk? Kā ar to dzīvot?”

0 komentāri

Komentāru nav