Kad sadziedas čells un akordeons. Intervija ar Kseniju Sidorovu

Kad sadziedas čells un akordeons. Intervija ar Kseniju Sidorovu
Kaspars Garda, Rīga 2014 . akordeoniste Ksenija Sidorova
Una Griškeviča
Šodien, 3. jūnijā, sākas trešais „Rīgas festivāls”. Šovasar tā ietvaros divos koncertos – 17. un 19. jūnijā –, muzicējot kopā ar čellisti Gunu Āboltiņu, klausītājus priecēs arī šarmantā un talantīgā latviešu akordeoniste Ksenija Sidorova, kura strauji attīsta karjeru Eiropā. Intervijā kultūras portālam „Rīga 2014” mūziķe stāsta arī par citiem šīs vasaras plāniem.

Atkal muzicēsit kopā ar čellisti Gunu Āboltiņu. Manuprāt, šī nav jūsu pirmā saspēlēšanās.

Nevaru pateikt, cik reižu jau esam kopā muzicējušas, bet zinu, ka tas būs trešais gads. Uzstājamies kopā kopš reizes, kad Cēsu festivālā kopā ar Gunu, orķestri „Sinfonietta Rīga” un diriģentu Normundu Šnē atskaņojām Sofijas Gubaiduļinas „Septiņus vārdus”.

Vai Rīgas klausītājiem piedāvāsit šo pašu programmu?

Nē, tas būs pavisam kaut kas cits. (Smaida.) Šī būs gandrīz visa programma, ko kopā spēlējām pagājušā gada Cēsu festivālā, taču ļoti vēlējāmies to atvest uz Rīgu, jo ne visi, kas gribēja, šo programmu dzirdēja Cēsīs – gan ierobežoto vietu skaita dēļ, gan tāpēc, ka Cēsis tomēr no Rīgas ir patālu. Tā kā nu arī rīdziniekiem būs iespēja dzirdēt mūsu intīmo koncertprogrammu, turklāt ir radusies iespēja nospēlēt papildkoncertu. Tādējādi šo programmu dzirdēs vairāk cilvēku, par ko esmu ļoti priecīga. Galu galā koncerts notiek Spīķeru koncertzālē, kas tomēr nav tik apjomīga kā, piemēram, Kārnegihols Londonā... (Smejas.)

 

 

Turklāt man šķiet, ka cilvēkus interesē ne tikai mans instruments – akordeons –, bet arī tie skaņdarbi, kas būs dzirdami koncertā. Spēlēsim arī transkripcijas, un, manuprāt, tas būs labs veids parādīt, kā šie instrumenti – čells un akordeons – sadziedas.

Turklāt abu šo instrumentu skaņa ir ļoti līdzīga, jo uz abiem var „izturēt” garas notis.

Ne velti leģendārais čellists Mstislavs Rostropovičs ir teicis, ka visiem čellistiem, kuri vēlas pilnībā „atvērt” sava instrumenta skaņas pasauli, ir kaut reizi jāspēlē kopā ar akordeonistu.

Viņš acīmredzot runājis no savas pieredzes...

Jā, viņam ir tā gadījies. Tas bija padomju laikos, kad vēl pastāvēja filharmonijas, un Rostropovičs kopā ar kolēģiem uzstājās lauku kultūras namos, izklaidējot cilvēkus pēc lauku darbiem. Reiz kādā koncertā, kur viņam bija jāuzstājas, nebija ne skatuves, ne klavieru, bet komponists Jans Frenkels teica: nekas, es tev piespēlēšu akordeonu. Pēc koncerta pie mūziķiem pienāca kāds vietējais puisis, uzlika roku uz čella stīgām un teica: „Brāli, un tagad es gribu dzirdēt normālu mūziku!” (Smejas.) Lai nu kā, pēc šā gadījuma Rostropovičs sev bija atklājis jaunu skaņu pasauli...

 

 

Atgriežoties pie mūsu dueta – es ar čellu esmu saspēlējusies arī pirms tam, mācoties Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā; esmu uzstājusies kopā arī ar stīgu kvartetu. Atklāti sakot, čells ir mans mīļākais mūzikas instruments, un sevi redzu arī pie šā instrumenta.

Vai tas varētu būt nākamais instruments, kā spēli apgūsit?

(Smaida.) Nē, es to neuzdrošinātos, un atstāšu vien čellu citiem cilvēkiem, jo domāju, ka viņi to darītu labāk par mani. Jūtos labi ar akordeonu, un man ar to pietiek. Bet, spēlējot kopā ar čellu, varu sev atvērt jaunas durvis un izbaudīt to skaņu, un mēs ar Gunu ļoti vēlētos to visu parādīt arī citiem cilvēkiem.

Zinu, ka esat saspēlējusies arī ar Melnkalnes ģitāristu Milošu Karadagliču. Vai arī šo duetu kādreiz dzirdēsim Latvijā?

Tas ir pavisam citādi, un šiem kopīgi spēlētajiem skaņdarbiem ir pavisam cits stils. Kopā ar Milošu spēlējam jau ļoti ilgus gadus, un mums ir ļoti labs duets – viņš nespēlē kopā ar citiem akordeonistiem, un es nespēlēju kopā ar citiem akordeonistiem. (Smaida.) Draudzējamies un kopā uzstājamies kopš Mūzikas akadēmijas laikiem, bet viņa karjera nu aizvijusies ļoti strauji!

 

Taču joprojām uzstājamies kopā, un vēl nesen – aprīlī – spēlējām koncertā Albertholā. Mūsu programmā ir ļoti daudz latīņu mūzikas. Tagad šādi tādi plāni saistās arī ar nākamo gadu. Vai tajos ir Latvija, pagaidām nezinu.

Un atgriežoties pie jūsu „Rīgas festivāla” koncerta?

Tā būs programma, kas dos iespēju parādīt ļoti dažādus laikmetus: Sensanss, Rahmaņinovs, gan Arvo Perts. Protams, arī Astors Pjacolla, jo – kur nu bez viņa!

Tas nozīmē, ka koncertā dzirdēsim arī „Libertango”?

Nē, nē, nē! Programmā esam iekļāvušas „Le Grand Tango”, kas ir viens no pazīstamākajiem Pjacollas skaņdarbiem, turklāt rakstīts nevis akordeonam, bet gan klavierēm. Taču Pjacollas mūzika ir ļoti viegli pārliekama akordeonam, jo tie abi ar bandoneonu ir no vienas instrumentu saimes.

Cilvēki ļoti bieži saka, ka Pjacolla ir akordeonists, taču viņa instruments bija bandoneons.

Tā tāda maza atkāpe. (Smaida.) Ak jā, koncertā skanēs arī Manuela de Faljas darbi.

Esat muzicējusi gan Londonā, gan Rīgā, gan citur pasaulē. Kur, jūsuprāt, ir vislabākā publika?

Man šķiet, ka tas atkarīgs no tā, ko tu jūti, un no tā, ko jūt publika, – no enerģijas apmaiņas. Tāpēc nevaru pateikt, kur ir labāka vai sliktāka publika. Mūsu publika ir ļoti izglītota, viņi nāk uz koncertiem, jau zinot visu par programmu, turklāt parasti spēlējam hitus. Tādēļ mums uz pleciem ir liela atbildības nasta, jo šie skaņdarbi ir labi pazīstami. (Domā.) Man šķiet, ka visur pasaulē publika ir draudzīga, un pat it kā atturīgie angļi, ja viņiem patīk tas, ko tu spēlē, neslēps emocijas. Ir gadījies koncertā ar sānu redzi novērot, kā pirmajās rindās sēdošie it kā neko neizrāda, bet pēc koncerta pienāk klāt un saka: „Ak, cik šis bija labs koncerts!” Amerikā publika bija kājās pēc pirmā skaņdarba.

 

 

Jūs Latvijas publiku lutināsit arī Cēsu mākslas festivālā...

 

Jā, 29. jūnijā Cēsīs uzstāšos kopā ar „Sinfonietta Rīga” un spēlēsim Pjacollas koncertu „Akonkagua”, kas rakstīts bandoneonam un kamerorķestrim. Turklāt izdomājām, ka tas būtu labākais laiks svinēt mana otrā albuma „Fairy Tales” iznākšanu. Oficiāli gan albums iznāks 1. jūlijā, taču nolēmu izmantot unikālo iespēju savu jaunāko veikumu pirmoreiz prezentēt šeit – mājās. Galvenais bija pareizi saplānot darbus. (Smaida.)

Nākamgad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Vai arī tad jūs mūs priecēsit ar savu akordeona spēli?

Jā, man ir liels prieks un jūtos pagodināta, ka „Rīga 2014” mani aicinājusi piedalīties koncertā „Born in Riga”, kas notiks nākamā gada vasarā pie Operas. Es tiešām esmu dzimusi Rīgā, un mana karjera sākās šeit, tādēļ šis koncerts būs īpašs. Toreiz spēlēju gan koncertzālē „Ave Sol”, gan muzejos – ikvienā vietā, kur vien radās iespēja. Tad sākās lielie koncerti gan ģildē, gan Spīķeru koncertzālē.

Tāpēc tagad jūtos lepna par iespēju dalīt skatuvi ar tādiem cilvēkiem kā Maija Kovaļevska, Gidons Krēmers, Aleksandrs Antoņenko...

Kad skatījos uz koncerta dalībnieku sarakstu, nodomāju: Latvija gan ir ļoti maza, bet mums ir tik daudz pasaulslavenu mūziķu! Visur, kur braucu un saku, ka esmu no Latvijas, man jautā, vai pazīstu savus tautiešus, un es atbildu, ka – jā! Ceru, ka nākamajos gados ar viņiem tikšos koncertos, un esmu lepna, ka pasaulē varam pārstāvēt mūsu valsti ar tiešām kvalitatīvu mūziku un lieliskiem koncertiem.

0 komentāri

Komentāru nav