„Skroderdienas” ir klāt jeb Blaumaņa kodu meklējot

„Skroderdienas” ir klāt jeb Blaumaņa kodu meklējot
Kaspars Garda, Rīga 2014 . no 13. līdz 22. jūnijam Nacionālajā teātrī smaržos jāņuzāles un visi ļausies „Skroderdienu” kaislībām
Sākot no ceturtdienas, 13. jūnija, Latvijas Nacionālajā teātrī atkal smaržos jāņuzāles un slavenās „Silmaču” pankūkas, tiks uzjundītas kaislības un būs pāri, kas, runājot Blaumaņa vārdiem, „dabūsies”. Jo – ir sācies ikgadējais Rūdolfa Blaumaņa „Skroderdienu Silmačos” maratons, kas tradicionāli ar kopīgo ballēšanos noslēgsies 22. jūnija vakarpusē.

Dienā, kad Nacionālajā teātrī uz mēģinājumu pulcējās Silmaču saime, tur paviesojās arī kultūras portāls „Rīga 2014”, lai nedaudz ieskatītos izrādes tapšanas aizkulisēs un meklētu atbildi uz jautājumu, kur īsti būtu meklējams „Skroderdienu” fenomens.

 

Kur top „Silmaču” pankūkas
 
Rekvizitore Ingūna Rabša, kuras pārziņā ir arī slaveno „Silmaču” pankūku cepšana, stāsta, ka uz katru izrādi viņai jāizcep septiņpadsmit pankūku. „Parēķiniet paši, cik sanāk kopā, jo dažkārt dienā ir pa divām izrādēm,” teic Ingūna, aicinot mūs ielūkoties nelielajā rekvizitoru telpā aiz skatuves, kur ik vakaru top pankūkas, ar kurām Antonija mielo Dūdaru, Pindacīša tās ēd pati, paņemot pāris līdzi, jo „meitēnam taču arī vajag”, un vēl uzcienā Bebeni; pa kādai pankūkai tiek arī „Silmaču” gariņiem.
 

 

„Nekādas slepenas Silmaču pankūku receptes man nav, jo beidzamajos gados esam atklājušas Latvijā ražoto pankūku sauso maisījumu. Katrā ziņā pankūku garša nemainās, turklāt tas ir daudz ātrāk un ekonomiskāk nekā jaukt mīklu no miltiem, olām un pārējām sastāvdaļām,” stāsta rekvizitore, atklājot, – pirmajās četrās izrādēs aktieri ar pankūkām mielojoties labprāt, savukārt uz izrāžu maratona beigām ar pankūkām esot tā, kā esot. Starp citu, savulaik pankūkas pirms katras izrādes cepušas teātra kafejnīcas saimnieces, taču viņām tāpat nav trūcis darba, tāpēc nolemts šo procesu optimizēt, pankūku cepšanu nododot rekvizitoru pārziņā.

 

 

Tiesa, tas nav vienīgais Ingūnas uzdevums: viņai jārūpējas, lai visi katrai ainai nepieciešamie rekvizīti – pletīzeris, šujmašīna, vainagi, Bebenes tabakas maks u. c. – ir vietā, turklāt pirms cēlieniem jāpārkārto arī spēles laukumi, un tas viss divatā ar otru kolēģi jāizdara divdesmit minūšu garā starpbrīža laikā. „Ir, ko rauties!” smaidot atzīst Ingūna.
 
Jāņu negaiss un „Silmaču” gariņi
 
To, ka būs nepieciešams Blaumaņa „Skroderdienās” atrast kaut ko jaunu, pirms četriem gadiem no jauna iestudējot „Silmačus”, apzinājās šā iestudējuma režisore Indra Roga. Tagad, atbildot uz jautājumu, kādēļ cilvēki ik gadu nāk skatīties šo izrādi, viņa teic: „Tādēļ, ka Blaumanim ir izdevies uzrakstīt izrādi, kas, par spīti sākotnējai neveiksmei un šausmīgajām kritikām, ir iegājis tautas apziņā un kļuvis par ģeniālu materiālu, kurš kaut kādā veidā acīmredzot trāpa latviskuma kodā.”
 

 

 

Iestudējot „Skroderdienas”, Indrai Rogai visgrūtāk bijis izlasīt Blaumaņa lugu it kā pilnīgi no jauna, pievēršot uzmanību remarkām un vārdiņiem un mēģinot ieraudzīt visu no jauna. „„Skroderdienas” latviešu teātrī ir fenomens, pilnīgi unikāls gadījums, tādēļ uz izrādi mēģināju skatīties tieši  caur šo rakursu un caur Nacionālā teātra tradīcijām.”
 
Tādēļ režisore savā iestudējumā ieviesusi dažus jauninājumus – piemēram, līgošanas skatā līst lietus, kas līdz šim nekad agrāk nav noticis. „Mana Jāņu pieredze pārsvarā bijusi saistīta ar lietu, tādēļ man radās jautājums – kādēļ Jāņos „Skroderdienās” nekad nelīst lietus... Tā laikam ir mana spožākā novitāte.”
 
Viņas otrs jauninājums ir gariņi, kuri „Silmaču” bēniņos un citās spēles telpās muzicē un dara visu ko citu. „Tas visciešākajā veidā ir saistīts ar Nacionālā teātra 90 gadu jubileju un „Skroderdienām”, kas gandrīz nekad nav nogājušas no teātra skatuves. Tādēļ bēniņos – blakus zārkam un lapseņu pūznim – dzīvo visi tie, kuri spēlējuši Antonijas, Dūdarus, Ieviņas un Pičukus, tādējādi viņi ļoti labi zina, kā tam visam ir jābūt un, no augšas komentējot jauno aktieru tēlojumu, skatās, vai viss notiek tā, kā vajag.”
 

 

 

Indra atzīst, ka iestudēt „Skroderdienas” viņai bijis ļoti liels izaicinājums, taču – tie, kas baidās, šampanieti no rīta nedzer. „Viegli nebija, jo bija jāstrādā apstākļos, kad visas kulises ir pilnas ar aktieriem, kuri ļoti labi zina, kā to visu vajag darīt. Bet man šķiet, ka izdevās – apvienot gan komisko un farsa pusi, gan lirisko stīgu. Tas ir stāsts par nomaldījušamies sirdīm, kad sen jau visiem ir skaidrs, kuram ar ko jābūt kopā, bet nez kāpēc visu Jāņu laiku trīsarpus stundu garumā nevar atrast īsto vietu, kur tai sirdij „piesieties”. Blaumanis jau prot pateikt ļoti skaistas lietas, un būtībā viņš pasauli centās pagriezt sirds un mīlestības virzienā, nevis racionālajā prāta virzienā.”
 
Arī mīlestības kods
 
Aktieris Jānis Skanis „Skroderdienās” piedalās kopš 1975. gada, kad Alfrēda Jaunušana iestudējumā Joski viņš nospēlēja deviņpadsmit sezonas. „Freiberga iestudējumā nospēlēju astoņas sezonas, pēc tam astoņas vai deviņas sezonas spēlēju Ābramu, bet tagad esmu „Dzelzkāju” korī, tā ka „Skroderdienas” esmu izņēmis no pašas augšas līdz apakšai...”
 

 

Taujāts, kur, viņaprāt, slēpjas šīs izrādes fenomens, aktieris atbild nevilcinoties – labestībā, kas slēpjas šajā izrādē.
 
„Dabas pieskārienā, ziedu smaržošanā, cilvēku vienkāršībā, vitalitātē un naivitātē. Un, protams, mīlestībā! Blaumanis to ir fantastiski iekodējis.”
 
Arī Jānis pazīst daudzus cilvēkus, kuri uz „Skroderdienām” nāk katru gadu, dažkārt pat izrādi noskatoties vairākkārt. „Domāju, ka viņi meklē Jāņu un arī svētku sajūtu. Nezinu, kā ir cilvēkiem, kuri vēl pēc tam dodas svinēt Jāņus, taču man pēc „Skroderdienām” Jāņi ir pagājuši, jo tā izrāde ir tik intensīva un dzīvelīga... Man tagad gribas svinēt klusu – pie ugunskura, ģimenes lokā. Kādreiz Jāņos vadīju lielos pasākumus, un lielākais svētbrīdis bija tad, kad no rīta, miglai ceļoties, braucu mājās, priecājoties par vēl šur tur degošajiem ugunskuri un lecošo saulīti.”
 
Svētku sajūta un latviskais dullums
 
Aktrise Dita Lūriņa, kurai „Silmaču” saimnieces Antonijas kaislības uz skatuves būs jāizdzīvo vienpadsmit izrāžu garumā, ir pārliecināta, ka šīs izrādes fenomens meklējams svētku un  prieka sajūtā. „Arī tādā foršā latviešu dullumā, kuram varbūt ikdienā neļaujamies tik daudz, cik vajadzētu.”
 

 

 

Ditai pašai šis „Skroderdienu” maratons ir svētki, lai gan pēc tam ar līgošanu esot grūti. „Man jau šķiet, ka arī cilvēki uz teātri nāk skatīties „Skroderdienas” tā paša iemesla dēļ – meklēt svētku sajūtu un to pašu dullumu,” smaida aktrise.
 
Uz teātri – pēc mīlestības
 
„Man ir sajūta, ka „Skroderdienas” Nacionālajā teātrī ir spēlētas mūžīgi,” teic Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, piebilstot, – viņaprāt, „Silmaču” fenomens meklējams mīlestībā, labestībā, Blaumanī un cilvēku nepieciešamībā sajust Jāņu garu.” Lai gan direktors visus „Skroderdienu” tekstus zinot no galvas, taču katru gadu viņš izrādi skatoties atkal un atkal.
 
„Kad noskaties „Skroderdienas”, tad šķiet, ka jau esi iešūpojies tai Jāņu sajūtai. Jo, manuprāt, cilvēkiem tā labestīgā noskaņa un sajūta ir vajadzīga. Patiesībā tas Blaumaņa kods ir tik vienkāršs un precīzs!
Un šajās „Skroderdienās” tas kods ir arī mazliet seksīgs,” teic O. Rubenis, akcentējot, – šī izrāde allaž bijusi mazliet oficiāla, taču, viņaprāt, šis iestudējums vairāk tendēts uz romantiskām un varbūt arī mazliet trakām attiecībām.
 

 

 

„Domāju, ka cilvēkiem tas vienkārši ir vajadzīgs – sajust to, ko viņš varbūt ikdienā nesaņem. To maģiju, to latviešu sajūtu, latvietības sajūtu. To, ka pēc izrādes noskatīšanās viņam varbūt pašam gribēsies gatavoties līgošanai. Savukārt vēl vienai daļai cilvēku – un tādu ir daudz –, kuri vispār nesvin Jāņus, patieso Jāņu sajūtu viņi saņem teātrī, palīgojot kopā ar saviem mīļajiem aktieriem. Tādējādi viņi arī saņem mīlestību, jo no skatuves staro mīlestība, un arī no zāles tā nāk pretī.”

0 komentāri

Komentāru nav