Ko svinam? Saulgriežu padomi no folkloristes Ineses Krūmiņas

Ko svinam? Saulgriežu padomi no folkloristes Ineses Krūmiņas
Kaspars Garda, Rīga 2014 . folkloriste Inese Krūmiņa
20-06-2013 A+ A-
„Šī dieniņa, tā dieniņa, rīt jau pati Jāņu diena.” Kāds jau steigs pie lauku radiem, kāds izliks grilu piemājas dārziņā, bet cits – izmantos brīvās dienas, lai vienkārši atpūstos. Taču arvien vairāk cilvēku izvēlas vasaras saulgriežus svinēt nevis 23. un 24. jūnijā, bet īstajā gada īsākajā naktī – 21. jūnijā. Par to, kā atrast patieso latvisko svētku sajūtu un kāpēc svarīgi svinēt īstajos saulgriežos, padomu prasījām Inesei Krūmiņai – pieredzējušai Jāņu mātei, bijušajai folkloras kopas „Vilcenes” dalībniecei, kura jau vairāk nekā 10 gadus īsto saulgriežu nakts burvību savai plašajai Krūmiņu dzimtai un sabraukušajiem Jāņa bērniem palīdz piedzīvot 21. jūnijā.

Mūsu sarunas laikā Inese ir tērpusies 11. gadsimta lībiešu tērpā. Pie jostas mazs nazītis – tādu varot nēsāt vienīgi dzīvi pieredzējušas sievas, kas bijušas klāt gan radībās, gan cilvēka aiziešanas brīdī. Pašai Inesei ir seši bērni, un arī tuvinieku aiziešanu nācies piedzīvot. Šobrīd viņa muzicē kopā ar savas Krūmiņu dzimtas folkloras kopu, bet uz saulgriežu svinēšanu 21. jūnijā dzimtas īpašumā Tūjas pusē sabraucot ap 100 līgotāju. Inese smejas, ka valsts noteiktās brīvdienas folkloristiem ir pat izdevīgas – var nosvinēt īstos saulgriežus, bet 23. jūnijā piedalīties dažādos publiskos pasākumos.

Atšķirības svētku svinēšanas datumos ir radušās vēsturiski. Nevienu, piemēram, vairs neizbrīna, ka pareizticīgie Lieldienas svin divas nedēļas vēlāk. Viņi dzīvo pēc cita kalendāra. Vasaras saulgriežu nobīde no valsts noteiktajām svētku dienām arī ir elementāra atšķirība starp kalendāru, pēc kāda dzīvojam šodien, un Saules kalendāru, kas rakstītā formā nav saglabājies.

Kristīgā baznīca 24. jūniju saista ar Jāņa Kristītāja dienu, un gadsimtiem ilgi – kopš kristietības ieviešanas pašreizējās Latvijas teritorijā – baznīcas svinamās dienas bija tās, kas jāpadara par vienīgajiem īstajiem, oficiālajiem svētkiem. Taču, ņemot vērā, ka pārsvarā visās senajās kultūrās ir tradīcija svinēt svētkus saskaņā ar Saules kalendāru, šodien, ja vēlamies būt pēc iespējas autentiskāki un meklēt savas saknes iespējami dziļāk, tad pieskaņoties Saules ritmiem varam ar moderno astronomisko mērījumu palīdzību, kas diezgan skaidri parāda, ka īstais saulgriežu punkts ir 21. jūnijā.

Īsto saulgriežu sajūta

Svētku svinēšana pamatā ir atkarīga no tā, ko vēlamies piedzīvot. Katram pašam sev ir jājautā – ko es svinu? Ja svini Jāņa vārda dienu, kādēļ lai tajā brīdī neceptu desiņas vai šašliku? Bet, ja gribas piedzīvot saulgriežus, tad vismaz vajadzētu apskatīties kalendārā, kad tie saulgrieži īsti ir.

 

Jo vairāk esam iesaistīti gatavošanās procesā, jo vairāk rodas svētku sajūta. Bieži vien pirms līgošanas ieskrienam tikai veikalā un paķeram to, kas uz mums „skatās”, un tad brīnāmies, ka laiks mūs dzenā. Pēc tradīcijas līdz Jāņiem vajadzēja paspēt visus darbus apdarīt – dobes izravēt, tīrumus sakopt, visu mājas saimniecību savest kārtībā un vēl izgreznot. Tā ir goda lieta, lai visas malas ir izpušķotas; lielajās saimniecībās – lai katrai gotiņai ir uzpīts vainags. Tagad var arī izpušķot savu automašīnu kā senos laikos zirdziņu. Būtu muļķīgi domāt, ka tādējādi kaut kā dievišķojam automašīnu. Tā ir vairāk attieksmes lieta, ka visu savu apkārtni padarām tīru un izrotājam.

Uguns un dziesmas

Ugunskurs saulgriežos tiek iedegts tīrā, izpušķotā, labi redzamā vietā ap saules rietu, un tam jādeg visu nakti līdz saules lēktam. Ir nācies svētkos noskatīties, ka ugunskurā vienīgā kvalitāte ir lielums, bet nav vēlmes pēc tīrības, sakārtotības, harmonijas. Trīsmetrīgi baļķi kopā ar visu, kas vien saimniecībā bijis lieks un jānodedzina – tā noteikti nedrīkstētu būt. Tas nevar svētkos radīt svinīguma izjūtu. Tāpat desiņu cepšanai vajadzētu ierīkot atsevišķu uguns vietu.

Svētku sajūtu un harmoniju noteikti atjauno dzīvā dziedāšana – pirmais priekšnoteikums īstiem svētkiem. Tā ir elementāra fizika – piemēram, Hladni figūras – pie noteiktas frekvences skaņām milti vai smiltis uz plaknes sakārtojas vienādās līnijās. Haoss izveidojas par struktūru, un tas pats notiek mūsu ķermenī, kad paši dziedam, nevis klausāmies mehānisko mūziku. Mūsos esošo haosu paši izveidojam par harmoniju. Ne par velti tas jau ir pateikts mūsu valodā – dziedāšana un dziedināšana ir vienas cilmes vārdi, tieši šī fiziskā iemesla dēļ – ja es dziedu, sevi sakārtoju.

Svētku tīrība un apģērbs

Ja nopietni papēta avotus, tāds pilnīgs tautas jeb goda tērps Jāņos ticis maz valkāts, tieši tādēļ, ka ir šīs āra izdarības, darbošanās ar uguni. Ir teikts – ne svētku, ne darba, bet svētdienas apģērbs. Tomēr mūsdienās ir saprotams, ka cilvēki saulgriežos cenšas uzvilkt pilno tautastērpa komplektu, jo tā ir gandrīz vienīgā iespēja gada laikā tajā tērpties.

Tomēr svarīgāka par apģērbu ir mājas un sevis sakopšana, ieiešana pirtī. Ja nav pirts, tā var būt arī duša vai vanna, lai notiek attīrīšanās. Lai ir apziņa – es gatavojos svētkiem, arī sevi nomazgāju tīru.

 

Galdā – sezonas gardumi

Protams, galdā tiek celts siers, alus, pīrāgi. Taču vēsturiski vasaras saulgriežu galds nemaz tik bagātīgs nav bijis, jo visai ēšanai un arī svētku maltītei bija sezonāls raksturs. Normāli saimniecībā ap Jāņiem gaļas nebija vispār, un arī pirmā labība vēl nebija ienākusies. Maizīti, protams, turpināja cept no pērnajiem miltiem, bet pārsvarā galdā celti piena produkti.

Svētkos vienmēr ir gatavots daudz un vislabākais; katrā laikmetā – tas, kas ir bijis pieejams. Mūsdienās ņemam visu, ko daba dod. Ir zemeņu un rabarberu laiks. Rabarberu un biezpiena plātsmaizes, ikviens ēdiens, kas gatavots no sezonas produktiem.

Turklāt, ja izpilda visus saulgriežu rituālus, tad nav nemaz tik daudz laika sēdēt pie galda. Tomēr Inese aicina arī nepārvērtēt situāciju un nekļūt hipergarīgiem un ezotēriskiem, iztiekot tikai ar saules enerģiju. Lai varētu visu nakti kustēties, dancot, dziedāt un vēl rīta sauli sagaidīt, ir kārtīgi jāpaēd.

Svētkos nevajadzētu piedzerties... Tas nav nepieciešams arī jebkurā citā laikā. Alus dzeršana, protams, ietilpst saulgriežu tradīcijā. Diez vai alus pakas no lielveikala pašas par sevi garantēs svētku sajūtu. Kaut kādu nelielu jeb rituālu alkohola daudzumu, kas noņem ikdienā uzlikto emocionālo spriedzi, var atļauties, bet tam patiesi ir jābūt nelielam daudzumam.

Kā pušķoties saulgriežos?

Vispopulārākais pušķošanai un vainagu pīšanai, protams, ir ozols. Tam piemīt gan dziedinošas īpašības, gan spēcīga enerģētika, tas ir vīrišķais elements starp puķu tūkstošiem. Turklāt ozols ir arī visizturīgākais, lai visu nakti turētos līgotāju galvās. Te būtiski saprast, ka visām šīm estētiskajām un ezotēriskajām īpašībām apakšā ir gadsimtiem sens pragmatiskais pamats. Var runāt par to, kā kalmes labvēlīgi attīra enerģētisko lauku, bet tajā pašā laikā, istabā izkaisītas un sagrieztas, tās nepatīk blusām un tamlīdzīgiem kukaiņiem.

Asi dadži, sīvas nātres – jaunu puišu jāņuzāles. Ja vizualizējam šo ainu, meitām ir rozītes, margrietiņas..., viss tāds apaļš. Bet zirgskābenes, asi dadži, arī nātres – garas, stāvas... Nez ko tas varētu nozīmēt? (Inese smejas – red.).

To, ka vainagā jābūt trejdeviņiem jeb 27 dažādām jāņuzālēm, uztveram pārāk burtiski. Protams, ir labi, ja ir precīzi trejas un deviņas, bet nebūs nekādas vainas, ja vainags būs tikai no margrietiņām un rudzupuķēm. Izvairīties vajadzētu no gundegām – pirmkārt, tās ir indīgas, otrkārt, tautas ticējums saka, ka gundegas varot atnest mājās ugunsnelaimi.


 

Kā ir ar smilgu vainagu, kas esot raganu rota? No šā apzīmējuma Inese Krūmiņa iesaka nebaidīties. Vārdam „ragana” ir saistība ar vārdu „redzēt”. Tās ir sievietes, kas redz kaut ko vairāk, nekā ikdienā ar paviršu aci paskatāmies. Šodien teiktu – ar labu intuīciju apveltīta sieviete.

Saulgriežu buršanās

Tieši saulgriežos buršanai ir vislielākais spēks. Mēs jēdzienus „buršanās” un „raganas” lietojam ar zināmu distancēšanos, arī ar negatīvu vērtējumu. Bet, ja, piemēram, savos ikdienas darba apstākļos ejam uz nodarbībām, kur mācāmies par mērķu sasniegšanu, iekšējās lietas, kā ar sevi strādāt, mācāmies vizualizāciju, meditāciju. Nosauciet to visu parastā latviskā vārdā! Sanāk buršanās.

Puisi pieburt saulgriežos teorētiski var, bet Inese iesaka ar šīm lietām neaizrauties. Vajag mēģināt saprast kosmisko kartību un dzīves likumības. Ar maģijas palīdzību nevajadzētu mēģināt iegūt kaut ko, kas mums nemaz nepienākas. Ja tas puisis ir tavs, tad viņš atnāks arī bez pieburšanas, bet, ja piebursi, tad nezini, vai tas neatnesīs līdzi nelaimi, vai vēlāk neatgrūdīsi vēl tālāk.

Noslēpumainais papardes zieds

Bieži ar saulgriežiem saistītais, brīnumainais papardes zieds tiek popularizēts kā erotisks simbols, taču latviešu pasaka stāsta par puisi, kuram papardes zieds iebiris pastalā, un viņš sāk saprast putnu un zvēru valodu utt. Inese akcentē, ka šādu ticējumu un pasaku ir daudz, un visi tie vēsta – papardes zieds tiek meklēts vienatnē. Mūsdienu valodā runājot – tā ir meditācija, garīgā prakse – individuāla, ne kolektīva un vēl jo mazāk seksuāla. Tā ir vispārākās, brīnumainas gudrības iegūšana. Turklāt to nevar veikt kurš katrs. Tāpēc arī pasakās ir aprakstīts, kā nāk visādi mošķi un briesmoņi, pirms atspīd papardes zieds.

Svētākais mirklis – saullēkts

Ja Jāņu nakti sanāk nogulēt un sauli nesagaidīt, nekas briesmīgs nav gaidāms, tomēr saullēkta sagaidīšana ir viens no skaistākajiem svētku pārdzīvojumiem. Tas, kas no mūsu mūža paliek atmiņā, ir saistīts ar emocionālo pārdzīvojumu, un saulgriežu rīta saullēkts ir kaut kas ļoti īpašs – to tomēr nevajadzētu nogulēt.

Gada īsākā nakts ilgst aptuveni sešas stundas, un, ja šīm stundām ir sagatavota kārtīga programma, tās paiet vienā mirklī.

0 komentāri

Komentāru nav