Rīgas pagalmu noslēpumi. Ekskursija ar arhitektu

Rīgas pagalmu noslēpumi. Ekskursija ar arhitektu
Kaspars Garda, Rīga 2014
Staigājot pa Rīgas ielām, bieži vien pat nepaceļam acis uz augšu, tādējādi nepamanot ne vienu vien interesantu ēku vai detaļu, nemaz nerunājot par to, ka neaizdomājamies, cik interesanti un pārsteigumu pilni varētu būt Rīgas centra pagalmi. Tādēļ labprāt pieņēmām arhitekta un veikala „Lukabuka” līdzīpašnieka Venta Vīnberga piedāvājumu izstaigāt dažus interesantākos pagalmus, mēģinot atklāt to noslēpumus arī kultūras portāla „Rīga 2014” lasītājiem. Turklāt izrādās, ka daļu Rīgas interesantāko pagalmu viņš atklājis skolas gados, vienkārši „nobastojot” stundas...

Ekskursiju sākam kādā Strēlnieku ielas nam iekšpagalmā. Sākumā šķiet, ka te nav nekā īpaša, ja nu vienīgi dažas jūgendstilam raksturīgās detaļas (jāteic, ka šis rajons ir jūgendstila pērle, turklāt pavisam netālu atrodas tūristu iecienītā Alberta iela, kur šoreiz gan neiegriežamies), taču der paiet mazliet dziļāk pagalmā un pacelt acis uz augšu, lai uz mājas fasādes ieraudzītu uzgleznotu milzīgu Venēcijas skatu, kurā atainota Dodžu pils. Vents atstāsta dzirdēto leģendu – šis gleznojums tapis pirms gadiem divpadsmit par prieku namīpašnieka mīļākajai. Patiesībā itin viegli ir iedomāties, ka namīpašnieka draudzene dzīvojusi mājā, pa kuras logu redzams izteiksmīgais gleznojums, tādēļ varējusi par to priecāties, neizejot no mājas. Tiesa gan, šķiet, ka zīmējums tapis ne uz pašas sienas, bet gan uz milzīga audekla, taču iespaidu tas nesabojā. Un, ja vēl iedomājamies, kā tas izskatās ziemā, kad zīmējumu neaizsedz salapojušie koku zari... Skaisti!

 

Šad un tad man pašai sanācis staigāt pa Krišjāņa Valdemāra ielu, taču nekad nav ienācis prātā ielūkoties kādā no daudzajām vārtejām, taču tagad, Venta skubināti, abi ar fotogrāfu Kasparu atklājam, ka vārtejas sienas rotā ģipša ciļņi – putni, zvēri un pat kādas fantastiskas radības. Kā par brīnumu, 20. gadsimta sākumā tapušie darbi nav izdemolēti, nokrāsoti vai kā citādi cietuši, joprojām dāvājot iespēju papriecēt acis.

 

Pa ceļam uz nākamo objektu – kādu iekšpagalmu Maiznīcas ielā – uzklausām Venta stāstus par to, kādā stilistikā būvēti nami, kuriem ejam garām, un uzzinām, ka savulaik Rīgā bija trīs lielas namīpašnieku grupas, kas noteica to, kādā arhitektūras stilā mājas celtas vienā vai otrā Rīgas rajonā. „Rīgai jau allaž paticis izcelties,” smej arhitekts.

 

Savukārt, runājot par Maiznīcas ielas namu, Vents stāsta, ka savulaik namīpašnieki vispirms cēla namus pagalmu dziļumā, lai ar to izīrēšanu varētu pelnīt naudu, savukārt pēc tam - ielu malās. Tādējādi pagalmos atrodamās ēkas dažkārt bija visai greznas, un, ļaujot vaļu fantāzijai, dažkārt pat tika uzceltas, piemēram, grotas (gluži kā mūsu apciemotajā Maiznīcas ielas nama pagalmā). Savukārt, rādot uz kādu cilni, kur attēlots cirkulis un trijstūris, Vents teic, – tā nav brīvmūrnieku ložas zīme, bet gan norāde, ka konkrētajā namā dzīvojis pats šīs celtnes arhitekts.

„Citādi varētu šķist, ka visa Rīga ir pilna ar brīvmūrnieku ložas zīmēm...,” viņš smaida.

 

Nākamais pagalms Stabu ielā pārsteidz ar īstu šedevru – pēc Rīgas vācu pilsoņu pasūtījuma celtu ēku, kas atsauc atmiņā savulaik apceļotās Vācijas pilsētas. Lepno piecstāvu namu vēl greznāku padara pildrežģi, sarkano ķieģeļu rotājumi, čuguna margas un garie skursteņi; un var tikai iedomāties, cik ērti un skaisti ir šeit esošie dzīvokļi. Izrādās, ka šis nams līdz nesenam laikam nemaz no ielas nav bijis redzams priekšā aizbūvētās koka mājas dēļ; nu tā ir nojaukta, tādēļ Stabu iela kļuvusi bagātāka ar vēl vienu Rīgas arhitektūras meistardarbu. Kad spriežam, kādēļ nams celts nostāk no ielas, Vents norāda, ka cilvēkiem allaž gribējies vairāk privātuma.

Laikam taisnība jau vien būs, turklāt diez vai nama iemītnieki priecāsies, ja pagalmā regulāri parādīsies tūristu bari, kas vēlēsies papriecēt acis...

Ja ir vēlme redzēt, kā savulaik dzīvojuši strādnieki – šajā gadījumā tie cilvēki, kas apkalpoja Rīgas zirgu tramvaja līniju –, var doties uz kādu pagalmu Tērbatas un Tallinas ielas stūrī. Vēl pirms kāda laika šeit bijis aplūkojams zirgu tramvaja depo, taču nu šī ēka nojaukta. Taču te labi var redzēt, kādos apstākļos mitinājies proletariāts. Divas padrūmas ēkas, kas atgādina kazarmas, starp pretējo māju logiem savilkti trīši, uz kuru auklām saulē un vējā žāvējas palagi un raibi apģērba gabali, pagalms bez kāda zaļuma... Un tomēr – savs šarms te ir. Ja vēl iztēlojamies, kā šeit varēja izskatīties, pirms bija uzcelta Jaunā Sv. Ģertrūdes baznīca, kuras vietā savulaik bijis tirgus laukums, tad kļūst pat nedaudz žēl, ka to visu neesam redzējuši paši savām acīm. Toties droši var atstāt vietu iztēlei!

 

Ekskursijas noslēgumā vēl aizstaigājam līdz Dzirnavu ielai, kur iepretim veikalam „Galleria Rīga” meklējams slavenā arhitekta Reinholda Šmēlinga (atgādināsim, ka viņš Rīgā cītīgi darbojās mēra Džeimsa Armitsteda valdīšanas laikā, uzceļot daudzas skaistas un ievērojamas ēkas – piemēram, Bērnu slimnīcu un tagadējo Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu) celtais dzeltenu ķieģeļu nams, kur tagad atrodas Rīgas pilsētas arhitektu birojs. Ja paveicas, tad esot iespēja aplūkot Šmēlinga bijušajā dzīvoklī iekārtotās arhitektu biroja telpas, kur saglabājies gana daudz 19. gadsimtam raksturīgo interjera elementu. Mums gan tas neizdodas, taču iespaidīgo ēku pēc sirds patikas varam aplūkot no ārpuses, atkal jau ļaujot vaļu iztēlei, kā šeit dzīve ritēja Džeimsa Armitsteda un Reinholda Šmēlinga laikā...

Un gandrīz droši pēc šīs ekskursijas varu apgalvot, ka turpmāk, staigājot pa it kā tik labi pazīstamajām Rīgas ielām, centīšos vairāk ielūkoties iekšpagalmos. Jo – ja nu izdodas atklāt vēl kādu pērli?

0 komentāri

Komentāru nav