Ir svarīgi saglabāt kultūras auru. Saruna ar Juri Žagaru

Ir svarīgi saglabāt kultūras auru. Saruna ar Juri Žagaru
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Juris Žagars
Aktieris, uzņēmējs un arī Vidzemes koncertzāles projekta radošais vadītājs Juris Žagars mūs sagaida pie topošās Cēsu koncertzāles, kas pavisam nesen nosvinēja spāru svētkus un pirmajā acu uzmetienā stiklotās piebūves dēļ atgādina Cēsu šaurajās ieliņās iebraukušu okeāna laineri. „Parādīšu jums visas interesantākās vietas,” sola Juris, kuram šonedēļ visi spēki jāvelta arī gadskārtējam mākslas festivālam „Cēsis 2013”, tādēļ mūsu ekskursiju jaunbūvē un sarunu ik pa brīdim pārtrauc neatliekami tālruņa zvani.

Pirmo mums izvēlējies parādīt lielo zāli. Vai tā top turpat, kur bija vecā kultūras nama zāle?

Jā, ideja bija pēc iespējas visu veco apjomu saglabāt, īstenojot arhitekta Jura Pogas projektu un saglabājot veco – 1915. gadā celto ēku. Šī māja vienmēr bijusi saistīta ar kultūru, un mums šķita svarīgi to saglabāt. Man jau pašam liekas, ka tā aura šeit sajūtama joprojām. Taču, protams, 70 procenti apjoma tiek būvēts no jauna. Skatuve būs divpadsmit reiz divpadsmit metru liela – tātad pilnīgi piemērota gan koncertiem ar pilnu simfoniskā orķestra sastāvu, gan lielo skatuvju profesionālo teātru izrādēm. Ja nepieciešams, varēsim šeit rādīt arī operas un baleta izrādes, jo ir paredzēta pilna izmēra orķestra bedre. Skatuves priekšā ir izbūvēta milzu lifta platforma. Ja būs nepieciešams, to varēs iegremdēt, izveidojot orķestra bedri; to varēs arī pacelt vienā līmenī ar zāles grīdu, tādējādi iegūstot papildu platību skatītāju vietām, vai, paceļot vēl augstāk, iegūt vēl lielāku skatuvi. Un, protams, arī izmantot klavieru, instrumentu, dekorāciju pacelšanai no noliktavām.

 

Kā jums radās doma, ka Cēsīs nepieciešama sava koncertzāle un vairs nepietiek ar kultūras namu?

Tā neradās mums, tā bija kultūras ministres Helēnas Demakovas laikā ministrijas iniciēta programma reģionālo koncertzāļu būvniecībai. Tas notika apmēram pirms sešiem gadiem – t.s. „treknajos” gados. Tas, ka Vidzemes koncertzāle būs tieši Cēsīs, bija politisks lēmums valsts un, protams, Cēsu pašvaldības līmenī (es pats toreiz vēl biju pašvaldības deputāts).

Doma par koncertzāli tieši te šķita ļoti loģiska, jo Cēsis vienmēr ir bijušas it kā Vidzemes kultūras galvaspilsēta. Šeit vienmēr ir bijusi aktīva kultūras dzīve, turklāt pilsēta ir pievilcīga tūristiem, sakopta un skaista.

Kultūras nams bija neglābjami novecojis un mazs. Šeit, kultūras namā, jau ik pa brīdim notika lielie koncerti, savukārt brīvdabas estrādē – regulāras ikvasaras operas viesizrādes. Cēsu mākslas festivālā pirms septiņiem gadiem izskanēja Karla Orfa „Carmina Burana”, kuras atskaņojumā piedalījās simfoniskais orķestris un koris. Toreiz pats sēdēju pirmajā rindā – apmēram pusmetra attālumā no mūziķu pirmās rindas. (Smejas.) Tagad jaunajā koncertzālē tomēr būs vairāk vietas... Bet, atgriežoties pie domas par koncertzāli, toreiz bija divi varianti: vai nu to būvēt netālu no Pils parka, kur arī bija piemērots zemes gabals, vai tomēr pārbūvēt jau esošo kultūras namu. Sapratām: ja uzbūvēsim jaunu, veco kultūras namu taču nost nejauksim, to vajadzēs restaurēt vienalga, un tad Cēsīs divas kultūras būves būs par daudz, jo noteikti viena no tām paliktu novārtā. To nevarējām atļauties.

Tu ar īpašu prieku runā par skatuvi, uz kuras nu varēs spēlēt arī teātri. Vai tev ar šo vietu saistās kādas nostalģiskas atmiņas?

Jā! (Smaida.) Es vēl mācījos vidusskolā, kad Cēsu Tautas teātra leģendārā režisore Tatjana Šverste mūs, sešpadsmitgadīgus čaļus, sportistus un dauzoņas, kas galīgi nebijām mākslinieciski noskaņoti un kuriem galvā bija pilnīgi citas domas, uzaicināja spēlēt Andreja Dripes lugā „Tā tas varētu būt” – vienā no viņa tālaika topa gabaliem. Izrādei bija lieli panākumi, apbraukājām visu Latviju.

 

Vēl viens tavs lepnums, šķiet, ir mazā zāle, kur nu tiks rādīts arī kino...

Par to man tiešām ir īpašs prieks, jo beidzot Cēsīs atkal būs savs kinoteātris! Mums būs viss nepieciešamais aprīkojums kino vajadzībām, kā arī, lai varētu translēt operu ierakstus kaut vai no „Metropolitan” opernama vai Londonas Karaliskās operas? Galu galā: kāpēc ne? Pēdējā laikā Rīgā biļetes uz operas izrāžu translācijām vai ierakstiem jāiegādājas teju pusgadu iepriekš. Un Cēsīs ir pietiekami daudz cilvēku, kuri arī labprāt izmantotu šādu iespēju. Domājam demonstrēt labas Eiropas filmas, lai gan arī bez komerckino neiztiksim. Un vēl – man jau sen ir ideja par kinokluba dibināšanu.

Tādi ir visās Eiropas pilsētās, tas tagad ir topā, un kādēļ lai tāds nebūtu Cēsīs?

Doma ir vienkārša: cilvēks piereģistrējas klubiņā, vienu vai divas reizes mēnesī iet uz īpašajiem kinoseansiem. Un, ja divas reizes esi rezervējis biļeti, bet uz kinovakaru neaizej, tevi vienkārši izslēdz. (Smaida.) Tādējādi cilvēki kļūst atkarīgi no laba kino, turklāt ar laiku arī paša kluba biedri var ietekmēt kinoteātra repertuāru.

Kluba biedros tiks uzņemti tikai cēsinieki?

Nē, visi, bet katrā ziņā ar stingru atlasi! (Smejas.) Būs jāpierāda saistība ar Cēsīm vai vismaz Vidzemi un jāuzrāda dzimtas koks vai kāda īpaša apliecība. Iespējams, ka tos, kuru senči nāk no Madonas puses, arī uzņemsim. (Smaida.) Bet robeža varētu būt kaut kur ap Vangažiem.

Es, protams, ironizēju, jo mums bieži pārmet pārspīlētu lokālpatriotismu.

Jebkurā gadījumā cēsinieki ir pietiekami labi izglītota publika, lai spētu novērtēt šādus projektus. Ne velti taču tik daudz talantīgu cilvēku – mūziķi, rakstnieki, dramaturgi – nāk tieši no šā reģiona vai no Piebalgas, kas ir tepat blakus. Man šķiet, ka tas ir ģenētiski iedzimts – šis radošais gēns. (Smejas.)

 

Jaunuzceltā Rēzeknes koncertzāle pasludināta par Latgales vēstniecību. Vai Cēsu koncertzāle varētu būt Vidzemes vēstniecība?

Domāju, ka šeit tāds uzsvars nav vajadzīgs, jo Vidzemē ir pavisam cita situācija nekā Latgalē. Latgale tomēr ir reģions ar izteiktu mentalitāti, valodas dialektu utt. Tam nepieciešams pierādīt savu identitāti ar efektīvu nosaukumu. Mums varētu būt vienkārši: „Vidzemes koncertzāle „Cēsis””. Vidzemes tādēļ, ka tā nav Cēsu, bet visa reģiona iedzīvotāju koncertzāle, tā tikai atradīsies Cēsīs, un ēka piederēs Cēsu pašvaldībai.

Tepat netālu – Siguldā – ir koncertzāle „Baltais flīģelis”. Būsit konkurenti vai draugi?

Domāju, ka konkurēsim maz, jo Siguldas koncertzāle ir pavisam citāda – ar divsimt vietām, vairāk piemērota kamerkoncertiem. Turklāt „Baltajam flīģelim” ir brīnišķīga vadītāja – Inese Zagorska! Tādēļ man šķiet, ka pat lieliski varētu sadarboties: tur notikušās koncertprogrammas varētu skanēt arī šeit, un otrādi.

Tu esi topošās koncertzāles projekta vadītājs. Vai uzņemsies arī koncertzāles vadītāja funkcijas ikdienā, kad koncertzāle būs pabeigta un sāks regulāru darbu?

Domāju, tādā formā, ka ikdienā esmu tikai šeit uz vietas un neko citu nedaru – nē, jo tomēr esmu profesionāls aktieris. Ar teātri man bija vienošanās, ka uz šo laiku, kamēr koncertzāle tiek nodota un tad kārtīgi „iestartēta”, nedaudz paeju malā no teātra un lomām, taču pēc tam, kad viss ir sakārtots, sāku atgriezties teātrī. Arī pašvaldībā pagaidām esmu projekta, nevis koncertzāles vadītājs. Vēl līdz atklāšanai ir vismaz gads, kaut kas var, protams, mainīties – gan termiņi, gan laiks, cik man te ir jāstrādā.

Manuprāt, koncertzāle ikdienā jāvada spējīgam cilvēkam, kas neko citu paralēli nedara un var pilnībā nodoties tam, turklāt viņam nepieciešama  laba profesionāla komanda.

Kaut kad drīzumā tiks dibināta pašvaldības SIA, sludināts konkurss uz direktora vietu utt. Nesaku, ka iešu malā no šā projekta – ceru darboties valdē, galu galā man taču ir arī atbildība par projektu kopumā, esmu pie tā vairāk vai mazāk bijis klāt no pirmsākumiem. Taču ikdienā, manuprāt, koncertzāle jāvada profesionālam mūzikas un mākslas menedžerim.

Publiski esi izteicies, ka ar klasiskās mūzikas koncertiem vien koncertzāle sevi neatpelnīs.

Protams, jo zālei – visām astoņsimt vietām – vajadzētu būt maksimāli aizpildītām, lai mēs kaut ko nopelnītu. Ir pilnīgi skaidrs: bez pastāvīga valsts atbalsta reģionālās koncertzāles nevar dzīvot un nedzīvos; savas koncertzāles uzturēt var atļauties tikai ļoti turīgas pašvaldības Skandināvijā vai Krievijā. Protams, varam rakstīt projektus Kultūrkapitāla fondam, kurā ir paredzēti līdzekļi reģionālajām kultūras aktivitātēm, taču arī viņi no Kultūras ministrijas panāktā pielikuma VKKF budžetam nevar lielu daļu tērēt tikai reģionālajām koncertzālēm. VKKF atbalsta atsevišķus projektus. 

Katrai koncertzālei būs nepieciešami vismaz 150 000 latu gadā, lai nodrošinātu māksliniecisko saturu, citādi nebija jēgas tās būvēt. Kam ir vajadzīgas lielas skaistas ēkas bez augstvērtīgas un, galvenais, regulāras mākslinieciskās darbības? Par to ir jādomā arī valsts līmenī.

Tā nav un nevar būt pašvaldību problēma. Labs kultūrpolitikas piemērs ir Igaunija, kur reģionālās koncertzāles tiek uzturētas par valsts līdzekļiem. Turklāt, ja vēlamies uz šejieni aicināt laba līmeņa māksliniekus, viņi ir jāaizrunā laikus, taču skaidrības par to, kā māksliniekiem samaksāsim, piemēram, nākamgad, man nav, jo nākamā gada budžetā nauda reģionālajām koncertzālēm nav vēl ieplānota. Tas ir ļoti būtisks un sāpīgs jautājums, taču es zinu, ka Kultūras ministrija to saprot un dara visu iespējamo, lai procesu sakārtotu. Visi kultūras ministri līdz šim ir apliecinājuši, ka valsts atbalsts koncertzālēm ir obligāti nepieciešams, tikai jāatrod pareizais mehānisms, lai nauda tiešām tiktu izmantota pareizajam mērķim. Arī pašreizējā ministre Žaneta Jaunzeme-Grende ir mums vairākkārt apliecinājusi, ka nepieciešamais finansējums tādā vai citādā formā, bet tiks meklēts, un, cerams, atrasts.

 

Stāstīji, ka esi iecerējis vērienīgu atklāšanas koncertu.

Pareizāk būtu teikt: nevis es, bet mūsu komanda. Mums ir konkrēts plāns. Ar komandu domāju Artūru Maskatu, Indru Lūkinu un citus, kas ir piekrituši pieslēgties koncertzāles projektam jau tagad. Atklāšanas koncertam ir uzrunāts Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bez kura nekādi nevarēsim iztikt; arī mūsu izcilais operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko un vairākas citas latviešu zvaigznes. Pašlaik izskatās, ka, ja darbi ritēs, kā iecerēts, atklāšanas koncerts varētu notikt nākamā gada 31. maijā.

Noteikti esat domājuši arī par to, kā aizpildīt zāli.

Mēs rēķinājām tā: mēnesī ir četras nedēļas nogales. Vienā nedēļas nogalē šeit varētu skanēt klasiskā vai akadēmiskā mūzika – kā nu kurš to sauc, otru sestdienas vakaru populārā mūzika vai džezs; vai pat varētu uzstāties kaut Dzintars Čīča – galu galā, ja cilvēkiem viņš patīk, lai brauc un dzied! Tātad arī šādai mūzikai te atradīsim vietu. Noteikti aicināsim vismaz vienreiz mēnesī teātrus doties pie mums viesizrādēs: līdz Rīgai ir vien astoņdesmit pieci kilometri, tātad aktieri var atbraukt, nospēlēt izrādi un bez problēmām doties mājās. Priecāsimies šeit redzēt arī Daugavpils un Liepājas teātri.

Un, protams, nedrīkstam aizmirst amatierkolektīvus – korus, deju ansambļus un tautas teātrus –, kam arī jādod iespēja sevi parādīt vienā no mēneša sestdienas vakariem.

Protams, varbūt viņi nesavāks pilnu skatītāju zāli, taču, ja zālē būs vairāk cilvēku nekā uz skatuves, tad pat tas simtprocentīgi atmaksājas. Amatiermākslā, manuprāt, svarīgākais ir pašu dalība, nevis tik daudz, kas un cik daudzi to skatās. Protams, šeit varēs uzstāties arī rokgrupas, jo zālei ir atbilstoša akustika, kas der visādiem mūzikas žanriem.

Varbūt beidzot jaunajā koncertzālē varēsi īstenot savu sapni par Endrū Loida Vēbera „Jesus Christ Superstar”...

Pie šīs domas aizvien atgriežamies, taču tas ir tāds megaprojekts, kas prasa milzu ieguldījumus. Šāds iestudējums izmaksātu aptuveni 100 tūkstošus latu – tas ir apmēram viena Cēsu mākslas festivāla budžets. Tādēļ mums vajadzētu sadarboties ar Lietuvu un Igauniju, lai šo iestudējumu parādītu ne tikai šeit, bet arī kaimiņvalstīs.

Nav jēgas veidot šādu izrādi, lai to parādītu tikai vienu reizi – tad mūs tiešām varētu ierakstīt Latvijas kultūras projektu avantūristu sarakstā, kur jau tāpat esam iekļuvuši. (Smejas.)

Taču potenciālie lomu izpildītāji mums jau ir atrasti: lietuviešu rokdziedātājs Jeronīms Miļus varētu dziedāt titullomu, bet Jūdas lomu – mūsu pašu Intars Busulis. Nedrīkst arī aizmirst, ka šīs rokoperas atskaņojumam būs nepieciešams simfoniskais orķestris un rokgrupa.

Varbūt padomā ir vēl kāds liels muzikāls projekts? Piemēram, Bostonas Simfoniskais orķestris ar Andri Nelsonu?

(Smejas.) Protams, īpaši, ja atrastos kāds, kurš par šo koncertu samaksātu! Ja nopietni, beidzot vēlamies īstenot Vāgnera „Tanheizera” iestudējumu Pils parkā uz pilsdrupu fona. Redzēs, kas no tā sanāks, tie ir tikai sapņi.

Vai nākamgad, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, arī Cēsis iesaistīsies ar savu pienesumu?

Par to ir bijušas sarunas, un centīsimies pievērst uzmanību arī mūsu pasākumiem un koncertiem, jo programma jau ir zināma, un arī nākamgad notiks tradicionālais Cēsu mākslas festivāls. Katrā ziņā, esam atvērti ikvienam, kurš nākamgad vēlēsies paviesoties arī Cēsīs, jo te vasarās vienmēr ir, ko redzēt!

 

0 komentāri

Komentāru nav