Ceļā uz Nākotnes namu. Okupācijas muzejam – 20

Ceļā uz Nākotnes namu. Okupācijas muzejam – 20
Kaspars Garda, Rīga 2014
Tāpat kā šogad, bija Dziesmu svētku laiks, 1993. gada 1. jūlijā, toreizējā Sarkano strēlnieku muzejā, tika atklāta Latvijas okupācijai veltīta izstāde. Tā lika pamatus tagadējam Latvijas Okupācijas muzejam, kas šajās dienās svin 20 gadu jubileju.

Muzejs, kas sākotnēji bijis trimdas latviešu iniciatīva – ar Viskonsīnas Universitātes (ASV) vēstures profesoru Pauli Lazdu priekšgalā, nu kļuvis par vienu no apmeklētākajiem un arī diskutētākajiem muzejiem valstī. Muzeja apmeklējums iekļauts ārvalstu viesu vizīšu protokolā. Tā skaudrā un tiešā ekspozīcija neatstāj vienaldzīgu nevienu.

Muzejs cilvēcīgi aizkustinājis Anglijas karalieni, Japānas imperators Akihito muzejam ir veltījis poēmu, bet Islandes prezidents Olafurs Ragnars Grimsons atzinis, ka laupīt kādam atmiņas ir noziegums, to darīt, nozīmē atņemt cilvēcību.

Latvijas vēstures sāpīgāko posmu skaidrojošais muzejs šobrīd atrodas lielu pārmaiņu gaidās – daļa muzeja ekspozīcijas jau pārcelta uz jaunām telpām, bijušajā ASV vēstniecības ēkā Raiņa bulvārī 7, bet muzeja darbinieki jau gatavo jaunu vēsturisko materiālu iecerētajai piebūvei – Nākotnes namam –, ko projektējis arhitekts, pretējā Daugavas krastā esošās Gaismas pils autors, Gunārs Birkerts.

Patlaban muzeja valde uzsākusi apjomīgu līdzekļu vākšanas kampaņu, lai sekmīgi norisinātos esošās muzeja ēkas pārbūve un taptu jaunā – gaišā, baltā piebūve Nākotnes nams. Lielāko ziedotāju vidū – gan trimdas latviešu organizācijas, gan privātpersonas. Arī jubilejas reizē saņemts nozīmīgs ziedojums – svinīgā sarīkojuma laikā 1. jūlijā Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) pārstāvis Jānis Kukainis paziņo par 50 000 ASV dolāru lielu ziedojumu. Tāpat valsts atbalstu muzejam sola kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende un ar vēstules starpniecību arī Rīgas mērs Nils Ušakovs.

Jaunā ekspozīcija tiks veidota kā hronoloģisks stāsts par Latvijas okupācijas vēsturi. Taču būtiski akcentēt, ka jaunajā veidolā to papildinās arī vēstījums par neatkarīgo Latvijas Republiku, okupācijas sekām, mūsdienu problemātiku un sasniegumiem. Tas tiks veidots kā modernākā un visaptverošākā šāda veida ekspozīcija Baltijas valstīs.

 

Uz svinīgo pasākumu Rīgā ieradies arī muzeja idejas autors, vēstures profesors Paulis Lazda, kurš saka, – muzejs izveidojies no cerību sapņiem: „Šodien mēs atskatāmies uz 20 gadiem, kopš pirmo reizi vērām muzeja durvis. Tas ir apmēram tikpat ilgs laiks, cik pastāvējusi pārtrauktā pirmā Latvijas valsts. Bet muzejs ir audzis vēl ilgāk. No murgiem par cerību sapņiem.”

Profesors Lazda vēl 80. gados saviem studentiem skaidrojis vēsturi, vasarās tos vedot uz Eiropu – gan uz Būhenvaldi Vācijā, gan Aušvici Polijā, gan uz citām Eiropas sāpīgāko 20. gadsimta notikumu atceres vietām. Katrs apmeklējums stiprinājis apņemšanos – kādreiz, kad Latvija būs brīva, veidot muzeju, kas parādītu netaisnību, apspiestību, kara upurus, nolaupīto tautas godu un atmiņu. Vēlāk atrasti domubiedri, un 1993. gadā ar pašreizējās muzeja direktores Gundegas Miheles palīdzību sagatavots un iesniegts projekts toreizējam kultūras ministram Raimondam Paulam, kurš devis atbildi – dariet!

Tā dzimis muzejs, kura 20. jubilejas viesu vidū ir visi neatkarīgās republikas prezidenti, kā arī šā brīža valsts augstākās amatpersonas. Starp viesiem arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kura ir pārliecināta, – bez Okupācijas muzeja atjaunotā Latvija nav iedomājama, un tam ir būtiska loma vēstures mācīšanā un skaidrošanā.

„Otrais pasaules karš un tā sekas savulaik pāršķēla Eiropu divās daļās ar tā dēvēto „dzelzs priekškaru” un divu pretēju ideoloģiju iespaidā izveidoja divas dažādas informatīvās un vēstures izpratnes telpas. Un, lai gan jau rit 21. gadsimta otrais gadu desmits, pasaulē joprojām ir nepietiekamas zināšanas par 20. gadsimta vēsturi. Par to ir jāmāca skolā vēstures stundās, par to ir jāstāsta saviem bērniem un mazbērniem. Mums pašiem ir jāzina sava vēsture un tā jāizskaidro citām tautām Eiropā un pasaulē,” pauž Saeimas priekšsēdētāja.

Ikviens muzeja apmeklētājs no tā iznāk citāds – ar citādu izpratni par mūsu valsti, par latviešiem kā tautu. Atceroties mūsu sarežģīto vēsturi, šodien aicinu runāt par dārgāko, kas mums ir – brīvu un neatkarīgu valsti, ko mūsu vecāki un vecvecāki nosargāja, neraugoties un baisajiem notikumiem un teroru,” novēl Solvita Āboltiņa.
 

Jubilejas sarīkojuma ievadā aizlūgumu vadīja mācītājs un profesors Juris Cālītis. Viņš aicina atcerēties, ka vissmagākā ir nevis tā okupācija, ko vada kara rati un ieroči, bet okupācija mūsos pašos – mūsu apziņā, uzvedībā, rīcībā un attieksmē.

„Okupācija ir dziļi iegājusi mūsos, un, ja mēs skatīsimies uz ārējo, bijušo okupāciju, varbūt tas mums palīdzēs redzēt dziļāko, postošāko okupāciju mūsos pašos. Atbrīvosimies un tiksim atbrīvoti. Mēs varam lūgt tikai, lai tā, kurš ir debesīs – Dieva prāts –, nonāktu virs zemes. Un virs zemes darītāji esam tikai mēs paši, tāpēc lūgsim, lai veselais prāts jo vairāk vairojas mūsos pašos,” runā akcentē Cālītis.

0 komentāri

Komentāru nav