Cēlusies kā Fēnikss no pelniem. Stāsts par Sv. Pētera baznīcu

Cēlusies kā Fēnikss no pelniem. Stāsts par Sv. Pētera baznīcu
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Rīgas Sv. Pētera baznīca
Una Griškeviča
Kara laikā cietusi ugunsgrēkā un tikusi izpostīta, pēc tam, pateicoties uzņēmīgiem cilvēkiem, gluži kā Fēnikss piecēlusies no pelniem, Rīgas dominante – Sv. Pētera baznīca – savas pastāvēšanas 705. gadā (baznīcas aizsākumi meklējami 1209. gadā) kļuvusi par ievērojamu izstāžu un koncertu norises vietu. Te pērn norisinājās Pasaules preses fotogrāfijas („World Press Photo”) izstāde, savukārt šogad skanēja „Rīga 2014” programmā iekļautā Baha „Mateja pasija” un citi koncerti, bet no 11. novembra būs skatāma izstāde „Neparastās mežģīnes”. Taču, lai uzzinātu, kādi vēstures noslēpumi slēpjas senajos mūros, lūdzām talkā lielisku šīs baznīcas vēstures pārzinātāju – mākslas vēsturnieku un vēstures pētnieku Gunāru Armanu.

Sirmais kungs mūs smaidīgs sagaida Sv. Pētera baznīcas priekštelpā un teic, ka par šo dievnamu esot gatavs stāstīt kaut visu dienu. „Tās ir restaurētās Zilās gvardes kapenes. Zilā gvarde bija īpašs pulks, kas savulaik pavadīja un sagaidīja augstdzimušos Rīgas viesus. Vispār jau kādreiz te bija vairāk kapeņu, bet tādas, kas saglabājušās virszemē kopš baroka laikiem un turklāt ir restaurētas, ir tikai šīs.” To sakot, mūsu gids vēl nosaka, – to jau jūs zināt, ka te kādreiz virs galvas varēja redzēt zvaigznes un ka te bija tikai sienas.

„Tāpat jūs droši vien zināt arī to, ka Sv. Pētera baznīcu sagrāva 1941. gada 29. jūnijā – dīvainas sakritības dēļ tieši Svētā Pētera dienā.

Te bija gruvešu kalni, bet, kā par brīnumu, mazā sakristeja, kas piebūvēta ārpusē, neizdega. Pārējā telpa izdega pamatīgi – bojā aizgāja vitrāžas, visas koka detaļas, altāri, fantastiskā marmora kancele un kandelabri. Tos tagad gribam atjaunot, lai baznīcā atkal būtu tā īpašā atmosfēra.

Taču 1941. gada ziemā un vēl visu vācu laiku Pieminekļu valde, aicinot talkā studentus, tostarp Kurtu Fridrihsonu, kurš tolaik bija pavisam jauns, gruvešos atrastās interjera detaļas sanumurēja un nodeva pilsētas vēstures muzejam – tagadējam Kuģniecības muzejam. „Un mēs tur, krātuvēs, tagad atrodam desmitiem fragmentu no fantastiskiem misiņa un bronzas svečturiem, kas kādreiz atradās pie pīlāriem. Mēģināsim atšifrēt, kurš fragments ir no kura svečtura, un tāpat kā igauņi Nigulistē mēģināsim sakombinēt mazos brāļus svečturus tam fantastiskajam lielajam stāvlukturim, ko 1596. gadā izlēja Rīgā un kas ir Ziemeļeiropā vislielākais septiņu žuburu stāvlukturis,” par tuvākajiem darbiem stāsta G. Armans, piebilstot, – lielais stāvlukturis karu pārdzīvojis Polijas teritorijā. „1939. gadā, kad vācu draudze brauca prom, viņi daudzus mākslas priekšmetus veda līdzi, un šis svečturis iestrēga Polijā. Kādreizējā Rīgas mēra Alfrēda Rubika laikā baznīcas ļaudis bija uzzinājuši, ka lielais stāvlukturis sveiks un vesels atrodas kādā baznīcā netālu no Poznaņas. Tolaik poļi bija lepni un teica, – mēs jums uztaisīsim kopiju! Taču jaunākajos laikos Rundāles pilī tika atrasta fantastiska kokgriezuma detaļa no kaut kāda viņu altāra un uzdāvināta poļiem, savukārt viņu kultūras ministre milzīgi svinīgā ceremonijā Sv. Pētera baznīcai atdeva atpakaļ šo unikālo stāvlukturi. Tā nu tas ir atgriezies savās īstajās mājās!” 

Taujāts, kāda armija – padomju vai vācu – bija pie vainas, trāpot tieši Sv. Pētera baznīcas tornī, Gunārs Armans atteic, ka vācu laikā visi uzraksti liecinājuši, ka Pētera baznīcu un Vecrīgu iznīcinājuši boļševiki, savukārt padomju laikā atskaņas bijušas otrādas – ka Vecrīgu izpostījuši vācu fašisti. „Patiesībā Pētera tornis visos karos ir bijis novērošanas un uguns regulācijas tornis. Un reizē ar to arī – mērķis pretiniekam neatkarīgi no tā, vai viņš bija Pārdaugavā, vai citā vietā. Ir arī vācu artilēristu atmiņas, ka viņi tiešām tēmējuši pa Pēterbaznīcas torni. Bet ir arī pretējas liecības – ka drošībnieki, tā sakot, šāvuši visos Vecrīgas logos, lai neviens nefotografētu [šeit gan jāatgādina par unikālo Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju, kurā iemūžināts degošais un krītošais Sv. Pētera baznīcas tornis, un kuras oriģināls tagad glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, bet tās reprodukcija ir aplūkojama tajā pašā Sv. Pētera baznīcas telpā, kur redzams arī vēsturiskais torņa gailis – U.G.], tāpat viņi nekur nav laiduši klāt ugunsdzēsējus; tātad arī padomju armijai kaut kur te acīmredzot ir bijis kāds stratēģisks punkts. Ir pieejama arī burvīga Ata Freināta grāmatiņa „Pētera baznīca deg”, kuras ar zīmuli rakstīto manuskriptu Andris Kolbergs grāmatā izdevis pirms vairākiem gadiem.

Iesaku to katram izlasīt – šī grāmata ir kā dzīva filma! Tikai no viņa grāmatiņas uzzināju, ka 1944. gadā baznīcā plosījās otrais ugunsgrēks, un mēs varam tikai minēt, kas vēl aizgāja bojā.”

Turpinot ekskursiju, Gunārs Armans stāsta, ka savulaik baznīcā pie kolonnām atradušās 30 no koka izgatavotu ģerboņu epitāfijas, kas arī, vāciešiem 1939. gadā izceļojot uz Vāciju, aizķērušies Polijā. „Šķiet, 1956. gadā atguvām septiņpadsmit ģerboņu, kas aplūkojami tagad. Toreiz tos restaurēja Ieva Lancmane, bet tagad jau gadu desmitiem tepat baznīcā savā darbnīcā pie ģerboņu epitāfiju restaurācijas strādā Marina Zemīte,” skaidro mūsu gids, savukārt Sv. Pētera baznīcas direktore Una Jansone akcentē, – epitāfijas baznīcā tiek restaurētas tādēļ, ka tās īsti nedrīkst pārvietot. 

Pašreiz redzamais kokā grieztais altāris izgatavots pēc vēsturiskiem attēliem uz Rīgas 800 gadu jubileju, un tas darīts Rīgas Amatniecības vidusskolā. „Uz šādu darbu, kas reizē bijis mācību darbs un reizē – dāvana baznīcai –, viņus uzvedinājis mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis. Protams, šis altāris ir kopija, jo oriģinālā tur bija altārglezna; tagad ir krucifikss. Oriģināls 19. gadsimta vidū darināja kāds Ķelnes būvmeistars, altāri rotāja Ķelnes mākslinieka altārglezna, un arī tagad šajā 18 metru augstajā kokgriezumā ir redzams Ķelnes motīvs.” Par kanceli Gunārs Armans stāsta, ka līdz karam, precīzāk, līdz 1941. gada 29. jūnijam, šajā baznīcā bijusi visskaistākā marmora kancele Latvijā un Baltijā, kas pēc Kristofera Hāberlanda projekta izgatavota Itālijā, Livorno pilsētā. „Grandiozajā karstumā, kad liktenīgajā dienā dega un gāzās baznīcas tornis, marmors, no kā kancele bija darināta, sasprāga.

Uguns temperatūra bija tāda, ka – variet iedomāties! – lielie zvani sakusa, un tikai zvanu mēles nogāzās lejā!

Savukārt pašreizējā kokā grieztā kancele, kas tapusi pēc cienījamā Pēterbaznīcas atjaunošanas projekta autora Pētera Saulīša skicēm, būtu saucama par pagaidu kanceli.” Turpat netālu pie kādas kolonnas piestiprināta piemiņas plāksne komponistam Johannam Gotfrīdam Mītelam: „Par viņu saka – pēdējais Johana Sebastiāna Baha skolnieks, turklāt Mītels bija ilggadējs Sv. Pētera baznīcas ērģelnieks!” Tiesa, šobrīd baznīcas ērģeļu balkons ir tukšs, taču G. Armans ir gana pārliecināts par to, ka mēs vēl piedzīvosim mirkli, kad Sv. Pētera baznīcas ērģeļu balkonu atkal rotās instruments, jo – „baronese fon Zasa jau ilgstoši Vācijā un Latvijā vāc ziedojumus ērģeļu atjaunošanai”. Tagad tikai notiekot speciālistu domu apmaiņa par to, vai baznīcā uzstādīt barokālās, vai tomēr labāk romantiskās ērģeles. „Romantiskās – tādas kā Doma baznīcā – ir universālākas; barokālās ir vecākas. Ugunsgrēkā sadega romantiskās – ar Reinholda Šmēliņa neogotisko prospektu, kas sasaucās ar altāri.” 

Staigājot pa baznīcu, mūsu gids pievērš uzmanību vēsturiskajai Rolanda statujai un daudziem fragmentiem, kas saglabājušies no Vecrīgas kara laikā sadegušās apbūves. „Jau minēju, ka Pēterbaznīca bija kā patvērums, kurā Pieminekļu valde, iedzīvotāji un studenti visas vērtīgākās namu detaļas nesa un numurēja – cerībā, ka tas kādreiz noderēs. Un tā tas arī bija!” Uz akmeņiem vēl tagad var redzēt septiņdesmitajos gados ar asfalta laku rakstītos numurus, kas pamazām tiekot atšifrēti, un tas palīdzējis gan atjaunot ģerboni Rātsnama frontonā, gan restauratoram Edvīnam Krūmiņam izkalt Rolanda statujas kopiju, kas tagad novietota Rātslaukumā. „Rolanda statuju jau no postamenta nogāza tikai pēc kara, nolaužot galvu – tāpat kā skulptūrai virs Sv. Pētera baznīcas centrālā portāla. Jo tā taču bija sliktā vācu kultūra, kas padomju laikā bija jānīcina… Tādēļ man ļoti sāp, ka šai figūrai, kas ilgus gadus tika uzskatīta par Svēto Pēteri, joprojām nav galvas. 50. gadu pirmās puses fotogrāfijās skulptūrai galva vēl ir, bet, kad gāza Rolandu, kādi nelieši nosita galviņu arī portāla centrālajai skulptūrai.” To stāstot, G. Armans piebilst, ka pie daudzu fragmentu restaurācijas daudz palīdzējusi igauņu restauratore Marija Ehelaide, kura līdz mūža galam strādājusi Sv. Pētera baznīcā, izmantojot vēsturiskos attēlus. „Tādēļ mana mūža mīlestība ir strādāt ar vēsturiskajiem attēliem, ļaujot detaļām atgriezties to īstajā vietā gan Vecrīgā, gan citur pilsētā!” 

Pa baznīcas sānu jomu dodoties uz priekšu, viņš rāda uz stiklotām durvīm, kur savulaik bijusi Līgavas kapela, bet tagad šeit iekārtotas Sv. Pēterbaznīcas administrācijas telpas, bet augšstāvā – restauratores Marinas Zemītes darbnīcas, kur viņa strādā pie kārtējā ģerboņa epitāfijas atjaunošanas: „Viņai darba pietiks vēl daudziem gadiem, jo Rīgas pilī pirms pagājušās vasaras ugunsgrēka atradu vēl divas nerestaurētas Pēterbaznīcas epitāfijas.” Savukārt turpat blakus kādā stūrītī līdz reformācijai atradies t. s. Svētās Marijas altāris, kam Rīgas bagātākās namnieku ģimenes Albrehtam Dīreram pasūtīja altārgleznu „Svētā Marija ar Jēzus bērnu un piecām svētajām ap viņu. „Šis unikālais fakts ir aprakstīts divos avotos. Bet kas ir paradoksāli – 1524. gadā, kad sākās reformācijas grautiņi, reformācijas pionieri – un Rīga bija pionieris arī reformācijā! – demolēja svētbildes un visu, ko mēs uzskatām par baznīcu mākslu. Vārdu sakot, kā mēs gāzām pieminekļus, tā viņi gāza pieminekļus, jo šajā pasaulē nav nekā jauna,” tālos notikumus komentē G. Armans. 

Izrādās, ka tolaik Dīrera gleznu vispirms mēģināts kā raganu noslīcināt Daugavā, bet, tā kā glezna neslīka, to vilka uz Kubes kalnu sadedzināt. „Vēsturiski iznāk, ka mūsu priekšgājēji Dīreru ir sadedzinājuši kaut kur tagadējās Mākslas akadēmijas dārzā,” smejas G. Armans.

Rādot dažas baznīcas grīdā iemūrētās kapu plāksnes, mūsu gids stāsta: „Savulaik grīdā no vienas vietas bija kapakmeņi, bet milzu ugunsgrēks un pārbūve noveda pie tā, ka pīlāri bija nestipri, īpaši zemtorņa daļā. Pirmajās skicēs pēc kara, kad sāka domāt par baznīcas atjaunošanu, zemtorņa daļā tika paredzēta kafejnīca un kinozāle, taču pēc tam nonāca pie secinājuma, ka zem torņa nekādi tukšumi nevar būt, tāpēc pamazām zemtorņa daļu aizbēra vai nu ar smiltīm, vai pat aizbetonēja, atstājot tukšumu vien aiz Zilās gvardes kapenēm. Varbūt jūs atminaties, ka sākuma gados pēc restaurācijas varēja pa vītņu kāpnēm nokāpt un apskatīt kapliču no iekšpuses – ar zārkiem un apbedījumiem tērpos. Taču laikam īsti nevarēja to nosargāt, tādēļ šī baznīcas daļa apmeklētājiem diemžēl vairs nav pieejama. Tomēr daži kapakmeņi ir atstāti grīdā, un daži vertikālie iemūrēti sienās.” Ironiski, bet visslavenākais ziemeļu sānu jomā ir Andreasa Knopkena – reformācijas ieviesēja Rīgā – kapakmens. 

„Te kādreiz bija ornamentālās, bet trīs logos – grandiozas figurālās vitrāžas – „Jēzus pie krusta”, kas tapusi 1880. gadā Bavārijā, blakus bija „Jēzus uzrunā Pēteri jūrā” – arī darināta Ketlera darbnīcā Bavārijā, un vistuvāk ieejai – „Marija ar Jēzus bērnu un Austrumu gudrajiem”. Katrai vitrāžai bija savs sponsors, turklāt ir saglabājušās gan vitrāžu metāla daļas, gan attēli, tādēļ varbūt varam cerēt kādreiz šeit ieraudzīt ne tikai ērģeles, bet arī vitrāžas,” vedinot mūs tālāk, bilst gids un norāda uz kādām durvīm, aiz kurām atrodas sakristeja. „Vēlreiz atkārtošu: visos gadsimtos, kad bija ugunsgrēki, aiz šīm durvīm piebūvē atradās mazā sakristeja, kas vienmēr tika cauri sveikā. Arī 1941. gada 29. jūnijā sakristeja neizdega, tāpēc vienīgās figurālās četras vitrāžas divos logos – visi četri apustuļi – palika veselas un ir aplūkojamas joprojām. Turklāt tās ir izgatavotas slavenajā Todes darbnīcā Rīgā, kur tapušas arī Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas vitrāžas.” Par milzu Jēzus skulptūru, kas atrodas aiz altāra, G. Armans bilst, – tā ir tēlnieka Igora Vasiļjeva-Penerdži veltījums Sv. Pētera baznīcai laikā, kad te vēl nebija altāra. 

Gunārs Armans ik pa brīdim akcentē, ka nedrīkst nepieminēt cilvēkus, kuri piedalījušies baznīcas atjaunošanā: „Viņi visi bija burvīgi, un Andreja Holcmaņa grāmatā par baznīcas atjaunošanu ir minēti visi, kas piedalījušies sagrautās Rīgas dominantes atjaunošanā.

Vēlos noteikti atgādināt arī vēsturisko faktu, ka 1970. gada 21. augustā – laikā, kad tornis vēl bija tikai plika metāla un koka konstrukcija – Pēterbaznīcas restaurācijas projekta vadītājs Pēteris Saulītis, paņemot līdzi portfeli, kurā bija šampanietis un sena glāze no viņa vecmāmiņas kolekcijas, uzrausās jaunajam torņa gailim jāšus mugurā (tas bija viņa pienākums, pildot senu tradīciju, jo tā priekšgājēji arī bija darījuši), ielēja glāzē šampanieti, uzsauca tostu, izdzēra un nosvieda glāzi zemē…”

Kur palika glāzes lauskas, gan neesot zināms, taču Gunārs Armans domā, ka vēsture reiz noskaidros arī šo faktu. Atbildot uz jautājumu, kā padomju gados izdevās panākt baznīcas restaurāciju, mūsu gids smaida: „Kā tautā teica, nauda nāca no Maskavas, un stipri tās lietas virzījās uz priekšu tad, kad tuvojās 1980. gada olimpiāde, kas notika arī Tallinā –, tad ārzemniekiem tādus kultūras objektus atjaunoja paātrināti. Taču viegli negāja! Bet, kad 1973. gadā tornis bija apšūts, Ojārs Vācietis uzrakstīja „Odu Pētera baznīcas gailim”, Uģis Prauliņš pat sakomponēja īpašu skaņdarbu, tāpat tika radīta īpaša kultūras programma par godu baznīcas torņa atjaunošanai. Taču tad iejaucās partijas komiteja, sakot, ka tas ir apolitiski, pretpadomju gājiens – atklāt baznīcu ar svētkiem un mūziku… Un pasākumu aizliedza, bet Andreju Holcmani noņēma no amata, un faktiski līdz mūža galam viņu tā arī nereabilitēja… Tas tā sāpīgi,” senos notikumus atminas Gunārs Armans, uzreiz piebilstot, ka restauratori gan no partijas aizlieguma nav baidījušies, bet aizbraukuši uz Brīvdabas muzeju un torņa nodošanu ekspluatācijā nosvinējuši pa savam.

Aplūkojam arī veco gaili (tas atrodas telpā blakus kāpnēm, pa kurām var uzkāpt uz torņa liftu). „Tas pārdzīvoja 1941. gada ugunsgrēku un drusku saplacis tika atrasts zem gruvešiem. Mūsu restauratori pēc šā gaiļa parauga izveidoja to gaili, kas baznīcas torni rotā tagad. Bumbā zem gaiļa vienmēr bija kāds vēstījums nākamajām paaudzēm – lādīte vai rullis. Tāds bija arī šajā, un arī jaunajā tāds ir ielikts.” Starp citu, vai zinājāt, ka Pēterbaznīcas gailim sekste vienmēr ir kā sirsniņa vai piparkūka, bet Doma gailim – kā zāģa zobiņi? „Tas gailis, kas tagad ir baznīcas torņa smailē, pēc skaita ir septītais; šis ir sestais, tātad mēs skatāmies uz 17. gadsimta beigu gaili. Savukārt tagadējais pēdējo reizi ir zeltīts tad, kad Sv. Pētera baznīca – un nevis Rīga! – svinēja 800 gadu jubileju. Arī pie gaiļa restaurācijas strādāja manis iepriekš pieminētā Marija Zemīte, un, ja pareizi atceros, gaiļa nolaišanu organizēja par „jumtu cilvēku” dēvētā Ērika Ruģēna vadītā firma.”

Vēl šajā telpā apskatāms torņa koka konstrukcijas makets – kā saka, G. Armans, lielākais un skaistākais. Otrs, kas ir uz pusi mazāks, apskatāms Kuģniecības un vēstures muzeja 17. gadsimta zālē. „Tur ir arī vienīgā ugunsgrēku pārdzīvojusī misiņā lietā ārkārtīgi skaista epitāfija, kas Marijai nebūs jārestaurē.

Tai blakus esošais mazākais torņa makets – iedomājieties tikai! – 1876. gadā kā tolaik visaugstākā koka konstrukcija Eiropā un, iespējams, arī pasaulē, bija aizvesta un izstādīta vienā no pirmajām starptautiskajām pasaules izstādēm Filadelfijā.

Redziet, te apskatāmas arī vēsturiskās fotogrāfijas – ar ērģelēm, skaisto marmora kanceli, degošo baznīcu un drupām, kuras gribēja uzspridzināt pēckara gados, taču sapieri teica, ka tad būs tik lieli postījumi apkārtējām ēkām, ka labāk to nedarīt. Šķiet, ka aiz viņu slinkuma baznīcas drupas tā arī palika neuzspridzinātas…,” komentē G. Armans un, pētot fotogrāfijās redzamās pazudušās interjera detaļas, nosaka – daudz kas vēl ir meklējams.

Bet, ekskursiju noslēdzot, G. Armans mums parāda logu, kurā var izlasīt 1973. gadā rakstīto Ojāra Vācieša „Odu”, piebilstot, ka labprāt to nocitētu arī mūsu portāla lasītājiem:

„Pilsētas dominante,
pilsētas augstākā smaile,
pirmais mīļotās Rīgas
no tālienes redzamais vaibsts – 
lai tev mūžīgi dzied
Rīgas galvenais gailis
par to galveno visu,
kas mums dvēselēs kaist.

Slava tiem, kuri cēla,
slava tiem, kuri toreiz,
slava tiem, kuri šoreiz
visu sāka un beidza.
Mēs, kas neticam, dievam,
šorīt likteni lūdzam, 
lai šis Pētera tornis
ir atjaunots pēdējoreiz.”

0 komentāri

Komentāru nav